Kā Augstākā tiesa skaidrojusi iepriekš, pasūtītājam, nosakot kvalifikācijas prasības, ir rīcības brīvība, kas vērsta uz to, lai piedāvājums atbilstu pasūtītāja iecerēm un tas saņemtu iepirkuma priekšmetam atbilstošu un pēc iespējas kvalitatīvu izpildījumu. Tādēļ pretendentu un arī tiesas vērtējums par to, ka attiecīgo pakalpojumu, iespējams, var izpildīt arī ar zemāku vai ar citu kvalifikāciju, lielā mērā būtu spekulatīvs un ārpus to kompetences. Tas, protams, nenozīmē, ka pasūtītāja rīcība prasību noteikšanā var būt patvaļīga - izvirzītajām prasībām jābūt vērstām tikai un vienīgi uz iepirkuma priekšmetam atbilstoša un pēc iespējas kvalitatīvāka izpildījuma saņemšanu, nevis uz kādu citu interešu nodrošināšanu (Augstākās tiesas 2015.gada 13.maija lēmuma lietā Nr. SKA-299/2015 (A420216014) 8.punkts).
Ņemot vērā no Publisko iepirkumu likuma 41.panta otrās daļas izrietošo pasūtītāja pienākumu noteikt kvalifikācijas prasības samērīgi ar līguma priekšmetu, pasūtītājam kvalifikācijas prasību noteikšanā nav tik liela rīcības brīvība, kā nosakot iepirkuma priekšmetam izvirzāmās prasības vai vērtēšanas kritērijus (sal. Augstākās tiesas 2015.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-1170/2015 (A420394314) 8.punkts).
Apkopojot minēto, tas, ka iepirkumā ir piedalījies tikai viens pretendents, pats par sevi neļauj atzīt nolikuma prasības par prettiesiskām un neļauj prezumēt, ka nolikums sagatavots tā, lai nodrošinātu tieši attiecīgā pretendenta intereses. Būtiski ir tas, vai nolikuma prasības ir objektīvi pamatotas (ir vērstas uz kvalitatīva pakalpojuma iegādi, nevis uz citu interešu nodrošināšanu) un samērīgas ar līguma priekšmetu. Pirmās instances tiesa nolikuma prasības no šāda aspekta ir novērtējusi, un Augstākā tiesa šo vērtējumu atzīst par pareizu