Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 152.panta pirmo daļu pieļaujami ir tikai tādi pierādījumi, kas noteikti likumā. Savukārt nodokļu samaksas atlikšanas gadījumā, lai konstatētu nodokļa parāda neesību Iepirkumu likuma 39.1 panta pirmās daļas 5.punkta izpratnē, likumdevējs kā pieļaujamu pierādījumu noteicis dienesta lēmumu, kas pieņemts pirms piedāvājuma iesniegšanas termiņa pēdējās dienas, nevis vēlāk. Turklāt šāds likumdevēja noteikums nav nejaušs, jo tas pilnībā atbilst gan direktīvas prasībām - piemērot obligāto izslēgšanu nodokļu maksāšanas pienākumu nepildīšanas gadījumā, gan arī Iepirkumu likuma 2016.gada 12.maija grozījumu mērķim - pretendents zinās nodokļu pārbaudes dienu un varēs laikus pārliecināties, ka tā maksājums ir pieņemts un nodokļu parāda nav.
Konkrētajā gadījumā SIA /Nosaukums D/ zināja nodokļu pārbaudes dienu un varēja laikus pārliecināties par nodokļu parāda esību, tomēr līdz piedāvājuma iesniegšanas termiņa pēdējai dienai tā nebija ne samaksājusi 2016.gada 27.jūnijā aprēķinātās VSAOI, par ko tai aprēķināta nokavējuma nauda 112,97 euro, ne arī vērsusies dienestā ar iesniegumu atlikt (sadalīt) to samaksu. Apstākļi, kas liecinātu par pretējo, proti, par to, ka SIA /Nosaukums D/ nebija iespējams vērsties dienestā ar minēto iesniegumu savlaicīgi, lai dienesta lēmums būtu pieņemts līdz piedāvājuma iesniegšanas termiņa pēdējai dienai, lietā nav konstatējami. Tādējādi arī tiesas secinājums, ka SIA /Nosaukums D/ piedāvājuma iesniegšanas termiņa pēdējā dienā nebija izpildījusi savu nodokļu maksātāja pienākumu. Savukārt apstāklis, ka dienesta lēmums par nodokļu samaksas termiņa atlikšanu ir pieņemts par laika periodu no 2016.gada 11.jūlija, nepadara par nebijuši SIA /Nosaukums D/ nodokļu maksāšanas pienākumu nepildīšanu. Tādēļ arī tās iesniegtais dienesta 2016.gada 13.jūlija lēmums nav pieļaujams pierādījums, lai konstatētu nodokļa parāda neesību Iepirkumu likuma 39.1 panta pirmās daļas 5.punkta izpratnē.
Šim tiesas secinājumam pirmšķietami piekritis arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Augstākā tiesa), norādot, ka likumdevējs Iepirkumu likuma 39.1 panta sestās daļas 2.punktā skaidri noteicis formu, kādai jāatbilst dienesta lēmumam par nodokļu samaksas termiņa pagarināšanu vai atlikšanu vai vienošanās ar dienestu par nodokļu parāda nomaksu, lai tā varētu tikt atzīta par nodokļa parāda neesības pierādījumu iepirkuma procedūrā. Tostarp likumdevējs tieši paredzējis, ka lēmumam par nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu jābūt pieņemtam pirms piedāvājuma iesniegšanas pēdējās dienas. Tādējādi, ievērojot likumā tieši noteikto pierādījuma formu, nav akceptējama tāda normas interpretācija, ka tāds pats pierādījums ar formas defektiem varētu ietilpt to pierādījumu lokā, kuru uzskaitījumu likumdevējs atstājis atklātu (sk. Augstākās tiesas 2017. gada 3.februārī šajā lietā pieņemtā lēmuma SKA-724/201715.punktu).
Līdz ar to tiesa nepiekrīt Finanšu ministrijas (arī komisijas) viedoklim, ka dienesta 2016.gada 13.jūlija lēmums vērtējams kā Iepirkumu likuma 39.1 panta sestās daļas 2.punktā noteiktais cits objektīvs pierādījums. Pirmkārt, likumdevējs tiešā tekstā bija izdalījis šādu dienesta lēmumu kā atsevišķu pierādījumu, izvirzot tam konkrētu prasību (izdošanas laiks), tādēļ mēģināt šādu lēmumu ietvert citu objektīvu pierādījumu saturā nav pamata. Otrkārt, Finanšu ministrijas skaidrojums ir pretrunā ar Iepirkumu likuma 2016.gada 12.maija grozījumu mērķi - izpildīt nodokļu maksāšanas pienākumu un savlaicīgi (pirms piedāvājuma iesniegšanas termiņa beigām) pārliecināties, ka šis pienākums ir izpildīts un nodokļu parāda nav (konstatējams gan no šo grozījumu anotācijas, gan arī no direktīvas tiesiskā regulējuma). Treškārt, Augstākā tiesa izskatāmajā lietā ir norādījusi, ka Iepirkumu likuma normas paredz pretendenta pienākumu nokārtot nodokļu saistības līdz piedāvājuma iesniegšanai, savukārt pēc tam - pasūtītāja noteiktajā 10 dienu laikā - iesniegt vienīgi apliecinājumu par šī pienākuma izpildi. SIA /Nosaukums D/ šajā termiņā iesniedza nevis apliecinājumu par jau iepriekš pastāvējušu faktu, bet gan faktiski novērsa piedāvājuma trūkumu. Šādā veidā veikta pretendenta atbilstības nodrošināšana jau pēc piedāvājuma iesniegšanas termiņa beigām nav saderīga ar publisko iepirkumu procedūrās piemērojamo vienlīdzības principu, jo pieļautu nepamatoti atšķirīgus prasību izpildes termiņus viena iepirkuma pretendentiem (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 3.februārī šajā lietā pieņemtā lēmuma SKA-724/201716.punktu).