26 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/18 noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj grupai, kuras sastāvā ietilpst tikai universitātes un valsts pārvaldes iestādes, piedalīties pakalpojumu publiskajā iepirkuma procedūrā.
27 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Direktīvas 2004/18 noteikumi, par kuriem runā valsts tiesa, ir tās 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 8. punkta pirmā un otrā daļa, jo tajos ir norāde uz jēdzienu “saimnieciskās darbības subjekts”. Turklāt saskaņā ar minēto lūgumu attiecīgās grupas mērķis principā nav peļņas gūšana, tai nav uzņēmuma organizatoriskās struktūras un tā nenodrošina regulāru esamību tirgū.
28 Lai atbildētu uz šo jautājumu, no paša sākuma ir jānorāda, ka, pirmkārt, Direktīvas 2004/18 noteikumos nav jēdziena “saimnieciskās darbības subjekts” definīcijas un ka, otrkārt, tajos nav nošķirti pretendenti atkarībā no tā, vai to galvenais mērķis ir vai nav peļņas gūšana, un nav arī skaidri paredzēta tādu subjektu kā pamata tiesvedībā aplūkotie izslēgšana. Tomēr, ņemot vērā Tiesas judikatūru, šajos noteikumos ir pietiekami daudz faktoru, lai iesniedzējtiesai varētu sniegt lietderīgu atbildi.
29 Tā Direktīvas 2004/18 preambulas ceturtajā apsvērumā ir norādīta iespēja “publisko tiesību subjektam” piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā kā pretendentam.
30 Tāpat šīs direktīvas 1. panta 8. punkta pirmajā un otrajā daļā “saimnieciskās darbības subjekta” statuss ir noteikts ne tikai jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, bet skaidri arī jebkurai “valsts iestādei”, kā arī šādu iestāžu grupai, kas tirgū piedāvā pakalpojumus. Ar jēdzienu “valsts iestāde” var saprast arī subjektus, kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, kuriem nav uzņēmuma organizatoriskās struktūras un kuri nenodrošina regulāru esamību tirgū.
31 Turklāt ar šīs pašas direktīvas 4. panta ar nosaukumu “Komersanti [saimnieciskās darbības subjekti]” 1. punktu dalībvalstīm ir aizliegts noteikt, ka kandidāti vai pretendenti, kuri saskaņā ar tās dalībvalsts noteikumiem, kurā tie ir reģistrēti, ir tiesīgi sniegt paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu norādītos pakalpojumus, tiek noraidīti tikai tādēļ, ka atbilstoši tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā piešķir līguma slēgšanas tiesības, tiem ir jābūt vai nu fiziskām, vai juridiskām personām. Šajā normā kandidāti vai pretendenti netiek arī nošķirti atkarībā no tā, vai tiem ir publisko tiesību, vai privāto tiesību statuss.
32 Attiecībā uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu par iespējamu konkurences traucējumu, publiskajā iepirkumā ļaujot piedalīties tādiem subjektiem kā prasītājs pamata tiesvedībā, kuram, esot piešķirtajam valsts finansējumam, bija privileģēts stāvoklis salīdzinājumā ar privātajiem saimnieciskās darbības subjektiem, ir jāuzsver, ka Direktīvas 2004/18 preambulas ceturtajā apsvērumā ir noteikts dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai šādu traucējumu neradītu publisko tiesību subjekta piedalīšanās publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Šis pienākums attiecas arī uz tādiem subjektiem kā minētais prasītājs.
33 Tāpat šajā sakarā ir jāatgādina pienākumi un iespējas, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/18 55. panta 3. punktu līgumslēdzējai iestādei ir nesamērīgi lētu piedāvājumu gadījumā sakarā ar to, ka pretendents saņem valsts atbalstu. Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka noteiktos īpašos gadījumos līgumslēdzējai iestādei ir pienākums vai vismaz iespēja ņemt vērā subsīdijas un it īpaši atbalstus, kuri neatbilst Līgumam, lai vajadzības gadījumā izslēgtu pretendentus, kuri tos saņem (šajā sakarā skat. 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C 94/99 ARGE, Recueil, I 11037. lpp., 29. punkts).
34 Tomēr iespējamais saimnieciskās darbības subjekta privileģētais stāvoklis, ko radījis valsts finansējums vai valsts atbalsts, a priori un bez citas pārbaudes nevar būt pamats, lai no dalības publiskajā iepirkumā izslēgtu tādus subjektus kā prasītājs pamata tiesvedībā.
35 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienu likumdevējs nav paredzējis jēdzienu “saimnieciskās darbības subjekts, kurš piedāvā pakalpojumus tirgū”, attiecināt tikai uz saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem ir uzņēmuma organizācija, ne arī noteikt īpašus apstākļus, kad varētu iepriekš noteikt ierobežojumu piekļuvei konkursam, pamatojoties uz saimnieciskās darbības subjektu juridisko formu un iekšējo organizāciju.
36 Tiesas judikatūrā ir apstiprināta šī interpretācija.
37 Tā Tiesa ir nolēmusi, ka viens no Kopienu tiesību normu mērķiem publisko iepirkumu jomā ir atvērtība iespējami lielai konkurencei (šajā sakarā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Bayerischer Rundfunk u.c., 39. punkts) un ka Kopienu tiesību interesēs ir, lai tiktu nodrošināta iespējami liela pretendentu piedalīšanās konkursā (2009. gada 19. maija spriedums lietā C 538/07 Assitur, Krājums, I 4219. lpp., 26. punkts). Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka šī atvērtība iespējami lielai konkurencei ir paredzēta ne tikai saistībā ar Kopienu interesēm preču un pakalpojumu brīvas aprites jomā, bet arī saistībā ar pašas iesaistītās līgumslēdzējas iestādes interesēm, kurai ir plašāka izvēle attiecībā uz visizdevīgāko un attiecīgās publisko tiesību iestādes vajadzībām vispiemērotāko piedāvājumu (šajā sakarā attiecībā uz nesamērīgi lētiem piedāvājumiem skat. 2008. gada 15. maija spriedumu apvienotajās lietās C 147/06 un C 148/06 SECAP un Santorso, Krājums, I 3565. lpp., 29. punkts).
38 Lai panāktu šo publisko iepirkumu atvērtību iespējami lielai konkurencei, Tiesa ir arī nospriedusi, ka Kopienu tiesību normas, kuras reglamentē šo jomu, ir piemērojamas, ja subjekts, ar kuru līgumslēdzēja iestāde vēlas noslēgt finansiālu [atlīdzības] līgumu, pats ir līgumslēdzēja iestāde (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stadt Halle un RPL Lochau, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar Direktīvas 2004/181. panta 9. punktu līgumslēdzēja iestāde ir subjekts, kurš pilda vispārējo interešu funkciju, neveicot rūpnieciskas vai komerciālas darbības. Šāda subjekta galvenā darbība nav peļņas gūšana tirgū.
39 Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka ar Kopienu tiesību normām netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, ar kuru dalībniekiem vai pretendentiem, kam saskaņā ar dalībvalsts, kurā tie ir reģistrēti, tiesisko regulējumu ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus, netiek piešķirtas pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, kuru vērtība pārsniedz direktīvās noteikto robežvērtību, pamatojoties tikai uz to, ka šiem dalībniekiem vai pretendentiem nav juridiskās formas, kas atbilst noteiktai juridisko personu kategorijai (šajā sakarā skat. 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C 357/06 Frigerio Luigi & C., Krājums, I 12311. lpp., 22. punkts).
40 Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāatgādina, ka, pirmkārt, vienlīdzīgas attieksmes princips netiek pārkāpts tikai tādēļ, ka līgumslēdzējas iestādes pieļauj, ka publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā piedalās subjekti, kuri saņem subsīdijas, kas tiem ļauj piedāvāt ievērojami lētāku piedāvājumu nekā konkurējošiem pretendentiem, kuri nesaņem subsīdijas, un, otrkārt, ka, ja Kopienu likumdevējam būtu bijis nodoms uzlikt līgumslēdzējām iestādēm pienākumu izslēgt šādus pretendentus, tas to būtu skaidri noteicis (iepriekš minētais spriedums lietā ARGE, 25. un 26. punkts).
41 Visbeidzot, arī atbilstoši Tiesas judikatūrai Kopienu tiesību normās, lai personu, kura slēdz līgumu ar līgumslēdzēju iestādi, varētu atzīt par būvuzņēmēju, proti, saimnieciskās darbības subjektu, netiek prasīts, lai tā spētu nolīgto pakalpojumu sniegt tieši un par saviem līdzekļiem; pietiek, ka tā vispār spēj nodrošināt attiecīgā pakalpojuma izpildi, sniedzot šajā sakarā nepieciešamās garantijas (šajā sakarā skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C 399/98 Ordine degli Architetti u.c., Recueil, I 5409. lpp., 90. punkts).
42 Tā gan no Kopienu tiesību normām, gan no Tiesas judikatūras izriet, ka pretendēt vai izvirzīt savu kandidatūru var ikviena persona vai subjekts, kurš, ņemot vērā paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu norādītos nosacījumus, uzskata sevi par piemērotu, lai nodrošinātu šī iepirkuma izpildi tieši vai ar apakšuzņēmuma starpniecību, neatkarīgi no tā privāto tiesību vai publisko tiesību subjekta statusa, kā arī neatkarīgi no tā, vai tā darbība tirgū ir sistemātiska vai tikai gadījuma rakstura un vai tas saņem vai nesaņem subsīdijas no valsts līdzekļiem. Šī subjekta patieso spēju izpildīt paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu norādītos nosacījumus, kā to pamatoti norādīja Čehijas valdība, izvērtē vēlākā procesa stadijā, piemērojot Direktīvas 2004/18 44.–52. pantā noteiktos kritērijus.
43 Jāpiebilst, ka jēdziena “saimnieciskās darbības subjekts” šauras interpretācijas gadījumā starp līgumslēdzējām iestādēm un subjektiem, kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, noslēgtie līgumi netiktu uzskatīti par “publiskā iepirkuma līgumiem”, tos varētu noslēgt pēc savstarpējas vienošanās un tādējādi tiem nebūtu piemērojamas Kopienu tiesību normas vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības jomā.
44 Turklāt, kā to uzsver arī iesniedzējtiesa, šāda interpretācija kaitētu sadarbībai starp publisko tiesību un privāttiesību subjektiem, kā arī starp pētniekiem un būvuzņēmējiem, un būtu konkurences ierobežojums.
45 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 noteikumi un it īpaši tās 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 8. punkta pirmā un otrā daļa, kuros ir norāde uz jēdzienu “saimnieciskās darbības subjekts”, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir atļauts pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā piedalīties tādiem subjektiem, kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, kuriem nav uzņēmuma organizatoriskās struktūras un kuri nenodrošina regulāru darbību tirgū, kā universitātes un pētniecības institūti, kā arī grupas, ko veido universitātes un valsts pārvaldes iestādes.