Lietā izšķirams, vai pasūtītājas rīcība, paziņojot pretendentiem citu pretendentu piedāvātās cenas pirmajā iepirkumā, var būt pamats atzīt otrā iepirkuma rezultātus par prettiesiskiem.
[6] Publisko iepirkumu likuma 8.2pants nenoteic, cik plaša informācija pasūtītājam jānorāda lēmumā par iepirkuma procedūras pārtraukšanu, taču tas noteic, kāda informācija jādara zināma, ja iepirkumā ir noteikts uzvarētājs. Atbilstoši minētā panta devītajai un desmitajai daļai tādā gadījumā pasūtītājam jāpaziņo pretendentiem arī citu pretendentu piedāvātās līgumcenas.
Pirmās instances tiesa secinājusi, ka tam ir nozīme, lai pretendenti varētu izdarīt apsvērumus dalībai turpmākajos konkursos, tomēr šīs informācijas pieejamībai ir arī kāda cita - publisko iepirkumu principiem atbilstošāka - jēga. Viens no Publisko iepirkumu likuma mērķiem ir nodrošināt iepirkuma procedūras atklātumu (sk. likuma 2.panta 1 .punktu). Iepirkuma procedūras atklātuma princips saturiski atbilst Eiropas Savienības publisko iepirkumu regulējošajos tiesību aktos nostiprinātajam pārskatāmības principam. Pienākuma nodrošināt pārskatāmību galvenais mērķis ir garantēt, ka nepastāv līgumslēdzējas iestādes patvaļības risks (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 16.aprīļa sprieduma lietā SCEnterpriseFocusedSolutions SRL, C-278/14, ECLI:EU:C:2015:228, 26.punktu un tajā norādīto judikatūru). Proti, pretendentiem, lai tie varētu izvērtēt iepirkuma procedūras tiesiskumu un pārliecināties, ka iestāde rīkojusies taisnīgi un pret visiem pretendentiem izturējusies vienlīdzīgi, ir jāzina, kāda ir to piedāvājumu atšķirība no uzvarētāja piedāvājuma un attiecīgi - kādi bija noteicošie faktori, lai to piedāvājumi netiktu atzīti par izdevīgākajiem, un šajā ziņā nozīme parasti ir arī piedāvāto cenu atšķirībām.
Pasūtītāja pamatoti uzskata, ka pretendentiem, piedaloties iepirkumā, jārēķinās, ka to piedāvātās cenas tiks savstarpēji salīdzinātas, taču tas, ņemot vērā turpmāk norādītos apsvērumus, nebūt nenozīmē, ka cenas atklāšana ir pieļaujama jebkurā procedūras stadijā vai neatkarīgi no procedūras rezultātā pieņemtā lēmuma.
[7] Lai arī uz Publisko iepirkumu likuma 8.2pantā noteiktajā kārtībā veiktajiem iepirkumiem jeb tā saucamajiem mazajiem iepirkumiem nav tieši attiecināmas ne Publisko iepirkumu likuma normas, kas regulē citas iepirkumu procedūras, ne arī Eiropas Savienības tiesiskais regulējums, taču uz tiem attiecas Publisko iepirkumu likumā nostiprinātie principi, tostarp nepieciešamība nodrošināt godīgu konkurenci un atklātumu. Šo principu saturu palīdz izprast gan publisko iepirkumu regulējums kopumā, gan Eiropas Savienības Tiesas judikatūra.
[8] Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 32.panta trešo daļu, ja iepirkuma procedūra tiek izbeigta vai pārtraukta vai dinamiskā iepirkuma sistēma netiek izveidota, pasūtītājs triju darbadienu laikā vienlaikus informē visus kandidātus un pretendentus par visiem iemesliem, kuru dēļ iepirkuma procedūra tiek izbeigta vai pārtraukta vai dinamiskā iepirkumu sistēma netiek izveidota. Uz minētās normas pamata izdotajos Ministru kabineta 2014.gada 14.janvāra noteikumos Nr. 21 „Noteikumi par publisko iepirkumu paziņojumu saturu un sagatavošanas kārtību” norādīts, kāda informācija jāiekļauj paziņojumā par procedūras pārtraukšanu. No noteikumu 14.punkta izriet, ka norādāmas ziņas, kas ļauj identificēt pasūtītāju un konkrēto iepirkumu, jānorāda iepirkuma procedūras veids, sākotnējo paziņojumu publicēšanas laiks, kā arī procedūras pārtraukšanas pamatojums.
Publisko iepirkumu likumā ir iedzīvināta Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Šīs direktīvas normu kontekstā Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka prasību paziņot iemeslus lēmumam atsaukt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus diktē rūpes nodrošināt minimālo pārskatāmības līmeni publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas piešķiršanas procedūrās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un tāpēc arī vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, kas ir šo normu pamatā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 11. decembra sprieduma lietā Croce Amica One Italia Srl, C-440/13, ECLI:EU:C:2014:2435, 33.punktu un tajā norādīto judikatūru).
Tātad iepirkuma pārtraukšanas gadījumā pretendentiem atklājams iepirkuma pārtraukšanas iemesls, jo tieši tam ir nozīme, izvērtējot, vai pasūtītājs ir rīkojies tiesiski, pārtraucot procedūru. Šajā ziņā piedāvātajām cenām ne vienmēr ir nozīme.
Turklāt saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 32.panta ceturto daļu pasūtītājs, informējot par rezultātiem, ir tiesīgs neizpaust konkrēto informāciju, ja tā var kaitēt sabiedrības interesēm vai tādējādi tiktu pārkāptas piegādātāju likumīgās komerciālās intereses vai godīgas konkurences noteikumi
Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka kopienu tiesību noteikumu publisko iepirkumu jomā galvenais mērķis ir netraucētas konkurences visās dalībvalstīs nodrošināšana. Šā mērķa sasniegšanai ir svarīgi, lai līgumslēdzējas iestādes vai nu kādā šobrīd notiekošā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, vai vēlākās procedūrās neizpaustu tādu informāciju saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kuras saturu varētu izmantot konkurences izkropļošanai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā Varec SA, C-450/06, ECLI:EU:C:2008:91, 34.-36.punktu).
Tātad godīgas konkurences nodrošināšanas nolūkā var tikt neizpausta pat tāda informācija, kas noteikusi pasūtītāja lēmuma saturu.
[9] Tādējādi, no vienas puses, atklātības princips prasa, lai pretendentiem būtu zināmi visi būtiskie iepirkuma procedūras aspekti, lai varētu pārliecināties, ka iestāde nav rīkojusies patvaļīgi No otras puses, jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt godīgu konkurenci, kas savukārt var prasīt atturēties no noteiktas informācijas izpaušanas. Situācijā, kad tiesību normas tieši nenoregulē pasūtītāja rīcību attiecībā uz pretendentiem sniedzamās informācijas apjomu, risinājums rodams, sabalansējot abas minētās nepieciešamības katrā konkrētajā gadījumā.
[10] Pirmā iepirkuma pārtraukšana pamatota ar to, ka neviens pretendents attiecīgajā iepirkuma daļā nebija iesniedzis nolikumam atbilstošu piedāvājumu. Tā kā pretendentu piedāvātajām cenām nebija sakara ar iepirkuma pārtraukšanu, tad pretendentu neinformēšana par tām nekādi nevarētu ietekmēt šo pretendentu iespējas izprast, vai iestāde nav rīkojusies patvaļīgi, pārtraucot procedūru.
Pirmās instances tiesa ir pamatoti saskatījusi konkurences apdraudējuma risku, ja, pārtraucot vienu iepirkumu un tūlīt rīkojot tādu pašu iepirkumu atkārtoti, būtiski nemainot sākotnēji noteiktās prasības, pretendentiem tiek darītas zināmas citu pretendentu pirmajā iepirkumā piedāvātās cenas. Proti, pretendenti, sagatavojot piedāvājumu otrajam iepirkumam, jau zina, kāds ir citu pretendentu piedāvāto cenu līmenis pie attiecīgajām prasībām noteiktajā laikā, un var tam pielāgot savu piedāvājumu. Par to, ka tā noticis arī šajā gadījumā, liek domāt cenu atšķirības pirmajā un otrajā iepirkumā, kuras, kā secināja pirmās instances tiesa, nevarēja ietekmēt vienīgi trūkumu novēršana piedāvājumu noformējumā.
Ņemot vērā to, ka šajā gadījumā atklātuma principa nodrošināšanas nolūkā nebija nepieciešams pretendentiem izpaust ziņas par citu pretendentu piedāvātajām cenām, toties šo ziņu izpaušana var izkropļot konkurenci, pasūtītājai bija jāatturas no šo ziņu izpaušanas.
[11] Pasūtītāja saista cenu atklāšanu ar to, ka pretendenti cenām nav noteikuši komercnoslēpuma statusu, līdz ar to tā esot uzskatāma par publiski pieejamu informāciju. Pasūtītāja atsaucas uz Komerclikuma 19.panta pirmo daļu, Publisko iepirkumu likuma 12.panta otro daļu un Informācijas atklātības likuma 2.panta trešo daļu
Tiesiskās attiecības, tostarp informācijas sniegšanas jautājumus publiskajā iepirkumā regulē Publisko iepirkumu likums, nevis Informācijas atklātības likums, un pretendenti publiskajā iepirkumā nav uzskatāmi par sabiedrību Informācijas atklātības likuma izpratnē (sk. Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmajā daļā norādīto likuma mērķi). Līdz ar to gan pasūtītāja, gan pirmās instances tiesa šajā lietā nepamatoti atsaucas uz Informācijas atklātības likuma normām.
Komerclikuma 19.panta pirmā daļa noteic, kādām pazīmēm jāatbilst informācijai, lai komersants tai varētu piešķirt komercnoslēpuma statusu. Savukārt Publisko iepirkumu likuma 12.panta otrā daļa noteic, ka, paziņojot par līguma slēgšanu un informējot kandidātus vai pretendentus, pasūtītājs nav tiesīgs atklāt informāciju, kuru tam kā komercnoslēpumu vai konfidenciālu informāciju nodevuši citi piegādātāji.
No minētajām normām kopumā izriet, ka komersants noteiktai informācijai var piešķirt komercnoslēpuma statusu, un pasūtītājam nav tiesību šo informāciju atklāt citām personām. Taču no tām neizriet, ka pasūtītājam ir pienākums vai tiesības atklāt pilnīgi visu informāciju, kurai šāds statuss nav noteikts. Kā noskaidrots iepriekš, noteiktas informācijas neatklāšana var būt pamatota ar to, ka tās nonākšana pretendenta konkurentu rīcībā var apdraudēt godīgu konkurenci.
[12] Pasūtītāja norāda, ka informācija par pretendentu piedāvātajām cenām atrodama arī piedāvājumu atvēršanas protokolā, savukārt saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 35.panta trešo daļu protokoli, kas atspoguļo iepirkuma procedūras atsevišķo posmu norisi, ir vispārpieejama informācija. Pirmkārt, minētā norma nav tieši attiecināma uz, tā saucamajiem, mazajiem iepirkumiem. Otrkārt, minētā norma runā par atsevišķu procedūras posmu norises atspoguļošanu, nevis katrā ziņā par cenas atspoguļošanu.
[13] Pasūtītāja kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa nav ņēmusi vērā pasūtītājas intereses, un skaidro, ka pieteicēja būtu uzvarējusi otrajā iepirkumā, ja nebūtu palielinājusi peļņu.
Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 1.panta 3.punktu viens no šā likuma mērķiem ir valsts un pašvaldību līdzekļu efektīva izmantošana, maksimāli samazinot pasūtītāja risku, taču šā principa piemērošana nedrīkst novest pie godīgas konkurences apdraudējuma. Visi minētā likuma 2.pantā norādītie mērķi ir savstarpēji saistīti un nav aplūkojami atrauti viens no otra. Pretējā gadījumā tiktu degradēta publisko iepirkumu jēga.
Tas, ka pieteicēja būtu uzvarējusi, ja otrajā iepirkumā nebūtu palielinājusi cenu, nekādi nevar ietekmēt secinājumu par otrā iepirkuma rezultātu tiesiskumu. To ir ietekmējusi tieši pasūtītāja rīcība, un pretendentu piedāvāto cenu korekcijas ir vienīgi tās sekas.
[14] Lai arī nav pamatota pirmās instances tiesas atsaukšanās uz Komerclikuma 19.panta pirmo daļu un Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 3.punktu, tiesas secinājums, ka pasūtītājai nebija tiesību pēc pirmā iepirkuma pārtraukšanas atklāt visu pretendentu piedāvātās cenas un ka šis pārkāpums varēja ietekmēt otrā iepirkuma rezultātus, ir pareizs. Līdz ar to spriedums atstājams negrozīts, bet pasūtītājas kasācijas sūdzība noraidāma.