Saskaņā ar nolikuma 9.7.apakšpunktu iepirkumā var piedalīties pretendenti, kuriem ir izsniegts industriālās drošības sertifikāts, jo informācija par apcietināto personu apsardzes sistēmu un tās inženiertehniskā aprīkojuma organizāciju un apsardzes faktisko stāvokli ieslodzījuma vietās ir konfidenciāla. Nolikuma 12.2.11. un 12.2.12.apakšpunkts paredz, ka piedāvājumā jāiekļauj šādi pretendenta kvalifikācijas dokumenti - industriālā drošības sertifikāta kopija un apliecinājums, ka personām, kas veiks ar valsts noslēpumu saistītus projektēšanas un būvniecības darbus, ir spēkā esošas 3. kategorijas speciālās atļaujas pieejai konfidenciāliem valsts noslēpuma objektiem. Minētie nolikuma nosacījumi tika iekļauti, lai ievērotu Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumu Nr.887 „Valsts noslēpuma objektu saraksts” 2.8.3. a pakšpunktā paredzētās prasības, ka informācija par ieslodzījuma vietās esošo apsardzes sistēmu un tās inženiertehniskā aprīkojuma organizāciju, un apsardzes faktisko stāvokli ieslodzījuma vietās un pārvadāšanas gaitā ir konfidenciāla.
No pasūtītāja 2014.gada 17.aprīļa skaidrojuma par minētajām nolikuma prasībām izriet, ka industriālās drošības sertifikāts un 3.kategorijas speciālā atļauja pieejai konfidenciāliem valsts noslēpuma objektiem ir nepieciešama ģenerāluzņēmējam un visiem apakšuzņēmējiem, kas būs saistīti ar konfidenciālo informāciju (apsardzes sistēmu un tās inženiertehnisko aprīkojumu projektēšana un izbūve). [..]
Tiesa piekrīt Augstākās tiesas 2016.gada 28.oktobra spriedumā šajā lietā paustajam, ka Vispārīgie būvnoteikumi uzrāda, ka būvprojekta vadītājam ir jāpārzina būvprojekts visā tā apjomā, ieskaitot atsevišķas sadaļas, pat ja atsevišķu sadaļu izstrāde ir nodota to vadītājiem. Turklāt tas arī saskan ar vispārējiem priekšstatiem par būves kopējo atbilstību un drošību, proti, būvprojekta vadītājs tieši ir tā persona, kura atbild par būves kā viena vesela objekta kopējo atbilstību normatīvo aktu prasībā, drošības prasībām. Var pieņemt, ka kāda projekta sadaļa var tikt īstenota būtībā nodalīti no citiem risinājumiem, taču būvprojekta vadītājam parasti ir vismaz jāiepazīstas ar attiecīgo sadaļu, lai varētu secināt, ka šāda nodalīta īstenošana ir iespējama, un attiecīgi uzņemties atbildību par projektu kopumā. Ja būvprojekta vadītājam būtu liegta iespēja iepazīties ar kādu sadaļu un būtu jāpaļaujas tikai uz citas personas norādi, ka kāda būvprojekta sadaļa nevar ietekmēt būves kopējo atbilstību un drošību, ir grūti pamatot, ka viņam ir iespēja uzņemties par to atbildību. To, ka vispārīgi būvprojekta vadītāja pienākumi nevar tikt īstenoti, neiepazīstoties ar visām būvprojekta sadaļām, norādījusi arī Latvijas Arhitektu savienība (sk. lietas 1.sējuma 62.lapu).
Papildus tiesa norāda, ka Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumu Nr.887 „Valsts noslēpuma objektu saraksts” 2.8.3.apakšpunktā noteiktais attiecas ne tikai uz informāciju par ieslodzījuma vietās esošo apsardzes sistēmu un tās inženiertehniskā aprīkojuma organizāciju, bet arī uz apsardzes faktisko stāvokli ieslodzījuma vietās. Tiesas ieskatā apsardzes faktisko stāvokli ieslodzījuma vietā nosaka ne tikai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu atrašanās konkrētā vietā, bet arī apsardzes posteņu izvietojums, kas ir saistīts ar būves plānojumu, secīgi arī ar būves projektēšanu. Minētais ir papildus apstāklis, kas nosaka, ka personai, kas veic ieslodzījuma vietas projektēšanu un autoruzraudzību par visiem projektēšanas darbiem, ir nepieciešams industriālās drošības sertifikāts un spēkā esoša 3.kategorijas speciālā atļauja pieejai konfidenciāliem valsts noslēpuma objektiem.