Atbildētājas ieskatā, tiesa nepareizi piemēroja Publisko iepirkumu likuma 85.2panta pirmās daļas 2.apakšpunktu un nepamatoja, kāpēc piemērojusi 85.3panta pirmās daļas 1.punktā minēto sprieduma veidu. Tiesai esot bijusi jāpiemēro šā panta ceturtā daļa.
Atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 85.2panta pirmās daļas 2.apakšpunktam, ja iepirkuma līgums noslēgts bez paziņojuma par līgumu publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tiesa iepirkuma līgumu var atzīt par spēkā neesošu, grozīt vai atcelt tā noteikumus vai saīsināt līguma termiņu.
Atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 85.3panta pirmajai daļai, ja tiesa konstatē, ka iepirkuma līgums noslēgts, pārkāpjot šā likuma normas, tā attiecībā uz iepirkuma līgumu izvēlas vienu no šādiem sprieduma veidiem: 1) atzīst iepirkuma līgumu par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža; 2) groza vai atceļ iepirkuma līguma noteikumus un papildus saīsina iepirkuma līguma termiņu; 3) saīsina iepirkuma līguma termiņu. Saskaņā ar šā panta trešo daļu tiesa pati izvēlas to sprieduma veidu, kurš konkrētajā gadījumā ir pietiekami samērīgs, iedarbīgs un preventīvs, lai nodrošinātu, ka turpmāk pasūtītājs nepieļauj šā likuma pārkāpumus. Atbilstoši šā panta ceturtajai daļai tiesa nepieņem pirmās daļas 1. vai 2.punktā minēto spriedumu, ja sabiedrības interesēs ir būtiski saglabāt iepirkuma līguma radītās sekas.
[13] Augstākās tiesas ieskatā, pamatots ir kasācijas sūdzības arguments, ka tiesai, izvēloties kādu no iepriekš uzskaitītajiem sprieduma veidiem, ir jāargumentē sava izvēle.
Konkrētajā gadījumā tiesa to nav darījusi, tomēr tas nav pamats sprieduma atcelšanai. Kā izriet no lietas materiāliem un kā norādījusi atbildētāja, konkrētais iepirkuma līgums daļā ir izpildīts un daļā ir izbeigts. Tas nozīmē, ka līguma noteikumu grozīšana vai atcelšana un līguma termiņa samazināšana konkrētajā gadījumā nav iespējama. Vienīgais no iespējamiem sprieduma veidiem ir iepirkuma līguma atzīšana par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža.
[14] Augstākās tiesas ieskatā, rajona tiesa pamatoti nepiemēroja Publisko iepirkumu likuma 85.3panta ceturto daļu. Augstākā tiesa šajā lietā jau iepriekš, lemjot par pagaidu noregulējumu, savā 2013.gada 30.jūlija lēmumā norādīja, ka būvniecība vai rekonstrukcija, kas tiek veikta sabiedrības interesēs, neattaisno iepirkuma procedūras neievērošanu. Par šādu attaisnojumu nevar kalpot arī novada kompleksa attīstība.
Augstākā tiesa ir atzinusi, ka minētās normas pareiza piemērošana prasa konkretizēt sabiedrības intereses, kuru dēļ līguma izpilde ir tik būtiska, lai tiesa to neapturētu, neskatoties uz to, ka ir pieļauts rupjš tiesību normu pārkāpums. Tāpat jāatzīst, ka norma nedrīkst tikt interpretēta pārlieku plaši, jo jebkurš publiskajā sektorā veikts iepirkums ir vērsts uz noteiktu sabiedrības interešu apmierināšanu (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 22.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1390/2014 (A420372114) 7.punktu).
[15] Augstākās tiesas ieskatā, Administratīvā rajona tiesa nav atstājusi novārtā nevienu būtisku argumentu, kas varētu ietekmēt rezultātu konkrētajā lietā. Līdz ar to pārmetumi par Administratīvā procesa likumā iekļauto procesuālo normu pārkāpumu nav pamatoti.
[16] Kasācijas sūdzība ietver arī argumentu par Administratīvā procesa likuma 253.panta otro daļu, saskaņā ar kuru tiesa norāda, kādā veidā iestādei jānovērš uzsāktās izpildes sekas, un uzdod iestādei šajā nolūkā veikt konkrētas darbības. Spriedums daļā par līguma atzīšanu par spēkā neesošu neesot izpildāms.
Augstākā tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Latvijas tiesību normas pretēji Padomes direktīvas 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (versijā, kas labota un papildināta ar direktīvu 2007/66/EK) 2.d. panta otrajā daļā noteiktajam neparedz sekas tam, ka līgumu atzīst par spēkā neesošu Seku novēršanas atstāšana tikai līgumslēdzēju ziņā nesasniedz direktīvā noteikto mērķi. Šāds viedoklis pausts Augstākās tiesas 2015.gada 26.marta blakus lēmumā lietā Nr. SKA-46/2015, kurā tiesa vērsa Ministru kabineta uzmanību uz tiesiskā regulējuma nepilnību šajā jautājumā.
Atbildot uz minēto lēmumu, valdība sniegusi viedokli, ka gadījumā, ja tiesa atzīst noslēgto līgumu par spēkā neesošu kopš noslēgšanas brīža, līgumslēdzēji iepriekšējo stāvokli atjauno civiltiesiskā kārtībā saskaņā ar Civillikuma 2369.-2393.pantu. Civillikumā iekļautais restitūcijas regulējums balstās uz brīvprātības principu - tikai pašas puses izlemj atdot otrai to, kas tai nepienākas, un katrai pusei ir jāizvērtē, vai vēršanās tiesā ar prasības pieteikumu par izpildījuma atprasīšanu ir lietderīga un efektīva. Pasūtītājam jāizvērtē, vai vēršanās tiesā ar šādu prasības pieteikumu ir samērīga un lietderīga, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli, ievērojot arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā noteiktos principus (sk. informāciju Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma publisko iepirkumu lietās 155. zemsvītras piezīmē).