Publisko iepirkumu likuma mērķis ir nodrošināt efektīvas konkurences attīstību publisko iepirkumu līgumu jomā. Tā priekšnosacījums ir paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu iepriekšēja publicēšana, lai informētu potenciālos dalībniekus. Sludinājuma došana atbilstošā veidā ir būtiska. Iestādei katrā publiskā iepirkuma procedūras stadijā ir jāievēro princips par vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem un līdz ar to jānodrošina visiem pretendentiem vienādas iespējas. Vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips nozīmē pienākumu nodrošināt pārskatāmību, kas savukārt ietver pienākumu nodrošināt par labu katram potenciālajam pretendentam atbilstoša līmeņa publicitāti, kas ļauj nodrošināt konkurenci attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma noslēgšanu, kā arī kontrolēt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru objektivitāti.
[16] Šajā lietā sludinājums ir ticis publicēts, taču nacionālajā līmenī. Iepirkuma procedūra tika pārtraukta, jo pasūtītāja ir pamatojusi, ka paziņojums bija publicējams Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, lai informētu plašāku potenciālo dalībnieku loku, jo tā iekšēji noteiktā līgumcena bija augstāka. Tādēļ pasūtītāja ir atsaukusies uz Publisko iepirkumu likumā minēto iespēju pārtraukt iepirkumu, jo iepriekšminētais apstāklis, pasūtītājas ieskatā, objektīvi attaisno pārtraukšanu.
[19] Aplūkojamā situācijā pasūtītāja pamatojusi savu lēmumu ar kļūdu paredzamās līgumcenas norādīšanā tādā veidā, ka tā iekšēji noteikta kā tāda, kas prasa publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, taču sludinājums publicēts tikai Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā. Pasūtītāja šādu pamatojumu pierāda ar pasūtītājas 2015.gada 2.aprīļa valdes sēdes lēmumu. Tiesa novērtējusi to par patiesu, taču Augstākā tiesa konstatē, ka tiesa, izdarot šādu slēdzienu, nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās daļas un trešās daļas prasības. Tiesa spriedumā vien norādījusi, ka tai nav šaubu, ka pasūtītāja konkursam un līguma izpildei atbilstoši 2015.gada 2.aprīļa valdes sēdes lēmumam bija atvēlējusi 150 000 euro (vēlāk to samazinot līdz 138 003 euro), un tā nav radusies pēkšņi un neizskaidrojamā veidā, bet tās izcelsme ir loģiska un izsekojama attiecīgajos dokumentos. Augstākā tiesa konstatē, ka lietā ir vairāki būtiski fakti, kuri nav nedz aplūkoti, nedz novērtēti. Pirmkārt, paredzamā līgumcena netika norādīta nedz publikācijā Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā, nedz arī iepirkuma konkursa nolikumā, bet tikai iepirkuma procedūras noslēgumā, kad jau iepriekšējās divas reizes pasūtītājai neizdevās izbeigt iepirkumu citu pamatu dēļ, atklājās iekšēji pieņemtais pasūtītājas valdes lēmums. Otrkārt, paredzamās līgumcenas diktētas publikācijas kļūda netika labota vismaz četras iespējamās reizes, kad tika pieņemti ārēji lēmumi attiecībā uz pretendentiem. Treškārt, arī tad, ja pieļautu, ka pasūtītājas struktūrvienības nepildīja valdes lēmumu, publiski paziņotie līguma piešķiršanas noteikumi par to, ka līgumu slēdz uz laiku līdz diviem gadiem vai līdz līguma summas apgūšanai, neliedza pasūtītājai slēgt tādu līgumu, kas atbilstu publikācijas došanas pienākumam nacionālajā līmenī (samazinot līguma summu atbilstīgi likumam), un pēc tā beigām izsludināt jaunu iepirkumu. Ceturtkārt, ja ievēro pasūtītājas rīcību aplūkojamās lietas kontekstā ar pārtraukto iepirkumu, ir zīmīgi, ka pasūtītāja 2016.gada 11.maijā izsludināja jaunu iepirkumu pārtrauktā vietā (identifikācijas Nr. RNP 2016/65) ar pakalpojuma sniegšanas laiku līdz vienam gadam vai līdz līgumcenas 41 999 euro izmantošanai (iepriekšējo 150 000 (138 003) euro vietā), t.i., „mazo” iepirkumu, kurā par uzvarētāju tika atzīta iepriekšējā konkursa 3.vietas ieguvēja pamatā ar punktiem, ko tā ieguva, piedāvājot ievērojamas atlaides.
[20] Tiesai, vērtējot publiskā iepirkuma pārtraukšanas pamatojuma objektivitāti, jāievēro pārtraukšanas apstākļu konteksts ar procedūras stadiju, it īpaši jau tad, kad piedāvājumi ir atvērti. Tieši tad var rasties nepārvarams kārdinājums pasūtītājam kļūt favorītiskam savos lēmumos un tikai formāli izmantot atsauces uz saimniecisku rīcības brīvību. Konkrētā situācija ir viens no gadījumiem, kas saprātīgam novērotājam liek secināt, ka tā nav nejaušība, ka arī Eiropas Komisija ir norādījusi uz ievērojamo korupciju publiskajos iepirkumos Latvijā (sk. Eiropas Komisijas 2016.gada ziņojuma par Latviju 50.lpp., pieejams: http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/csr2016/cr2016_latvia_lv.pdf).