44 Tomēr vēl ir jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotais ierobežojums ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, tostarp pārliecinoties, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums patiesi atbilst centieniem to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, HIT un HIT LARIX, C‑176/11, EU:C:2012:454, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Saistībā ar jautājumu par to, vai minētais ierobežojums ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, ir jānorāda, ka ar tādiem divu dažādu bankas iestāžu izsniegtiem apliecinājumiem kā pamatlietā aplūkotajā tiesību normā prasītie ir iespējams pierādīt pretendenta saimniecisko un finansiālo spēju veikt derību iemaksu iekasēšanas darbību.
46 Būtībā ar pienākumu iesniegt divu bankas iestāžu apliecinājumus acīmredzami var tikt nodrošināts, ka saimnieciskās darbības subjektam ir saimnieciskais un finansiālais stāvoklis, kas ļauj tam izpildīt saistības, kuras tam varētu rasties attiecībā pret derību slēdzējiem. Šajā ziņā Tiesa jau ir konstatējusi, ka prasība par konkrēta lieluma pamatkapitāla esamību var izrādīties noderīga, lai garantētu šādu saimniecisko un finansiālo stāvokli (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Dickinger un Ömer, C‑347/09, EU:C:2011:582, 77. punkts).
47 Līdz ar to ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kas nesaskaņotajā azartspēļu jomā ir valsts iestādēm, lai noteiktu patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzībai vajadzīgās prasības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Digibet un Albers, C‑156/13, EU:C:2014:1756, 32. punkts un tajā minētā judikatūra), pienākums iesniegt divu dažādu bankas iestāžu izdotus apliecinājumus nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai, un šāds novērtējums ir jāveic, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts kompetento iestāžu izvirzītos mērķus un aizsardzības līmeni, kuru tās paredzējušas nodrošināt (skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Dickinger un Ömer, C‑347/09, EU:C:2011:582, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šajā kontekstā ir jānorāda, kā savu secinājumu 80. un 81. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka, ņemot vērā azartspēļu nozares ekonomiskās darbības īpašo raksturu, prasība, kas ir noteikta pretendentiem, kuri ir dibināti mazāk kā pirms diviem gadiem un kuru kopējie ieņēmumi, kas saistīti ar azartspēļu organizētāja darbību, pēdējos divos finanšu gados ir bijuši mazāki par diviem miljoniem euro, iesniegt vismaz divu banku iestāžu izsniegtas atbilstīgas izziņas, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai.
49 Tomēr iesniedzējtiesai, ņemot vērā Tiesas sniegtās norādes, vispārīgi izvērtējot ar jauno koncesiju piešķiršanu saistītos apstākļus, ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts noteiktie ierobežojumi atbilst no Tiesas judikatūras izrietošajiem nosacījumiem attiecībā uz to samērīgumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Digibet un Albers, C‑156/13, EU:C:2014:1756, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesību normu kā pamatlietā, kurā saimnieciskās darbības subjektiem, kuri vēlas iesniegt piedāvājumu iepirkumā attiecībā uz koncesiju piešķiršanu azartspēļu jomā, ir noteikts pienākums iesniegt pierādījumus par to saimniecisko un finansiālo stāvokli, iesniedzot vismaz divu bankas iestāžu izsniegtus apliecinājumus, neļaujot pierādīt šo stāvokli jebkādā citā veidā, ja šī tiesību norma atbilst Tiesas judikatūrā noteiktajiem samērīguma nosacījumiem; to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.