25 Izņēmums no šī principa piemērošanas, ko Tiesa ir atzinusi un kas attiecas uz tā saukto “in house” iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ir pamatots ar apsvērumu, ka valsts iestāde, kura ir līgumslēdzēja iestāde, var veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā pati savus administratīvos, tehniskos un citus līdzekļus, un tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem, un ka šo izņēmumu var attiecināt arī uz situācijām, kurās otra līgumslēdzēja puse ir no līgumslēdzējas iestādes juridiski atšķirīga iestāde, ja šī pēdējā minētā pār līgumslēdzēju īsteno kontroli, kas ir līdzīga tai, kādu tā īsteno pār saviem dienestiem, un ja šī iestāde savu darbību galvenokārt veic kopā ar līgumslēdzēju iestādi vai līgumslēdzējām iestādēm, kam tā pieder (šajā ziņā skat. spriedumu Teckal, EU:C:1999:562, 50. punkts, kā arī Stadt Halle un RPL Lochau, EU:C:2005:5, 48. un 49. punkts). Šādos gadījumos var uzskatīt, ka līgumslēdzēja iestāde izmanto pati savus līdzekļus.
26 Pēc tam Tiesa “līdzīgas kontroles” jēdzienu izskaidroja, norādot, ka runai ir jābūt par līgumslēdzējas iestādes iespēju īstenot izšķirošu ietekmi gan attiecībā uz līgumslēdzēja stratēģiskajiem mērķiem, gan būtiskajiem lēmumiem un ka līgumslēdzējas iestādes īstenotajai kontrolei ir jābūt efektīvai, strukturālai un funkcionālai (šajā ziņā skat. spriedumu Econord, C‑182/11 un C‑183/11, EU:C:2012:758, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
27 Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka ar zināmiem nosacījumiem “līdzīgu kontroli” kopīgi var īstenot vairākas valsts iestādes, kurām kopīgi pieder līgumslēdzēja (šajā ziņā skat. spriedumu Econord, EU:C:2012:758, 28.–31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
28 Pamatlietā ir skaidrs, ka nepastāv nekādas kontroles attiecības starp universitāti, kas ir līgumslēdzēja iestāde, un HIS, kura ir līgumslēdzēja. Universitātei nepieder daļa šīs sabiedrības kapitālā, un tai nav neviena likumīga pārstāvja tās vadības struktūrās.
36 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka līgums par preču piegādi, kas ir noslēgts starp, pirmkārt, universitāti, kura ir līgumslēdzēja iestāde un kuru preču un pakalpojumu iegādes jomā kontrolē kāda Vācijas federālā zeme, un, otrkārt, privāto tiesību uzņēmumu, kas pieder federālai valstij un Vācijas federālajām zemēm, kuru skaitā ir minētā federālā zeme, ir publiskā iepirkuma līgums šīs tiesību normas izpratnē un tādējādi tam ir jāpiemēro šajā direktīvā paredzētās tiesību normas par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.