32 Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā ir atsauce gan uz Direktīvas 92/50 1. panta c) punktu, gan Direktīvas 2004/18 1. panta 8. punkta pirmo daļu, pamatlietā aplūkotais līgums ratione temporis tomēr ir reglamentēts Direktīvā 92/50. No šī sprieduma 19. punkta izriet, ka Regione Lombardia pamatlietā aplūkoto uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūru uzsāka ar 2005. gada 5. oktobrī publicētu paziņojumu. Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 80. un 82. pantu ar šo direktīvu Direktīva 92/50 tika atcelta tikai no 2006. gada 31. janvāra. Tādējādi pamatlietā aplūkotā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra ir reglamentēta tajās tiesību normās, kas bija spēkā paziņojuma par uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā publicēšanas brīdī.
33 Turklāt ir jānorāda, ka iespēja publisko tiesību iestādēm piedalīties publiskajos iepirkumos, vienlaicīgi piedaloties privātiem saimnieciskās darbības subjektiem, skaidri izriet jau no Direktīvas 92/50 1. panta c) punkta, saskaņā ar kuru “pakalpojumu sniedzēji” ir tādas fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību iestādes, kas piedāvā pakalpojumus. Turklāt šādu dalības iespēju ir atzinusi Tiesa spriedumā Teckal (C‑107/98, EU:C:1999:562, 51. punkts) un ir atkārtojusi to vēlākos spriedumos ARGE (EU:C:2000:677, 40. punkts), CoNISMa (EU:C:2009:807, 38. punkts) un Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c. (EU:C:2012:817, 26. punkts).
34 Šajā ziņā Tiesa ir arī uzsvērusi, ka viens no Savienības tiesību normu mērķiem publisko iepirkumu jomā ir atvērtība iespējami lielai konkurencei (šajā ziņā skat. spriedumu Bayerischer Rundfunk u.c., C‑337/06, EU:C:2007:786, 39. punkts); atvērtība, kura ir arī pašas iesaistītās līgumslēdzējas iestādes interesēs, kurai tādējādi ir plašāka izvēle attiecībā uz visizdevīgāko un attiecīgās publisko tiesību iestādes vajadzībām vispiemērotāko piedāvājumu. Jēdziena “saimnieciskās darbības subjekts” šauras interpretācijas rezultātā starp līgumslēdzējām iestādēm un subjektiem, kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, noslēgtie līgumi netiktu uzskatīti par “publiskā iepirkuma līgumiem”, un tādējādi tie varētu tikt noslēgti pēc savstarpējas vienošanās, izvairoties no Savienības tiesību normu vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības jomā piemērošanas, kas būtu tieši pretrunā šo tiesību normu mērķim (šajā ziņā skat. spriedumu CoNISMa, EU:C:2009:807, 37. un 43. punkts).
35 Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka gan no Savienības tiesību normām, gan no judikatūras izriet, ka pretendēt vai izvirzīt savu kandidatūru var ikviena persona vai struktūra, kura, ņemot vērā paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu norādītos nosacījumus, uzskata sevi par piemērotu, lai nodrošinātu šī iepirkuma izpildi, neatkarīgi no tās privāto tiesību vai publisko tiesību subjekta statusa, kā arī neatkarīgi no tā, vai tās darbība tirgū ir sistemātiska vai tikai gadījuma rakstura (šajā ziņā skat. spriedumu CoNISMa, EU:C:2009:807, 42. punkts).
36 Šajā ziņā, kā tas izriet arī no Direktīvas 92/50 26. panta 2. punkta formulējuma, dalībvalstīm, protams, ir tiesības noteikt, vai konkrētas saimnieciskās darbības subjektu kategorijas ir tiesīgas sniegt noteiktus pakalpojumus. Dalībvalstis var noteikt tādu struktūru kā universitātes un pētniecības institūti, kuru mērķis nav peļņas gūšana un galvenokārt ir vērsts uz izglītību un pētniecību, darbību. Tās var tostarp atļaut vai neatļaut šādām struktūrām darboties tirgū atkarībā no tā, vai attiecīgā darbība ir vai nav saderīga ar to institucionālajiem un statūtos noteiktajiem mērķiem. Taču, ja un ciktāl šādas struktūras ir tiesīgas par atlīdzību piedāvāt noteiktus pakalpojumus tirgū, pat ja tiem ir tikai gadījuma raksturs, dalībvalstis nevar tām aizliegt piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuras attiecas uz šo pašu pakalpojumu sniegšanu. Šāds aizliegums neatbilstu Direktīvas 92/50 1. panta a) un c) punktam (skat. attiecībā uz Direktīvas 2004/18 atbilstošajām tiesību normām spriedumus CoNISMa, EU:C:2009:807, 47.–49. punkts, kā arī Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c., EU:C:2012:817, 27. punkts).