52 Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka princips, saskaņā ar kuru tiesvedības ierosināšana ir lietas dalībnieku kompetencē un līdz ar to tiesai ir pienākums turēties pie strīda priekšmeta, pamatot savu nolēmumu ar faktiem, kas tai iesniegti, un rīkoties pēc savas ierosmes tikai ārkārtas gadījumos, lai nodrošinātu sabiedrisko interešu ievērošanu, aizsargā tiesības uz aizstāvību un nodrošina efektīvu procesa norisi, tostarp novēršot kavēšanos, kas ir saistīta ar jauno pamatu izvērtēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 14. decembris, van Schijndel un van Veen, C‑430/93 un C‑431/93, EU:C:1995:441, 20. un 21. punkts, kā arī 2007. gada 7. jūnijs, van der Weerd u.c., no C‑222/05 līdz C‑225/05, EU:C:2007:318, 34. un 35. punkts).
53 Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, Hochtief bija iespējams celt prasību atcelt līgumslēdzējas iestādes lēmumu, ar kuru tā tika izslēgta no dalības procedūrā, gan Arbitrāžas komisijā, gan vēlāk arī valsts tiesās, kam jāpārbauda šīs komisijas pieņemtais lēmums.
54 Tāpat nevar uzskatīt, ka Hochtief nebija iespējams savlaicīgi izvirzīt pamatu, kas būtībā attiecās uz to, ka tai nav bijusi iespēja iesniegt pierādījumus, ka šajā gadījumā tā eksperta dalība, kuru tā bija norādījusi kā projekta vadītāju un kurš iepriekš bija iesaistīts, pārstāvot līgumslēdzēju iestādi, nevarēja izkropļot konkurenci atbilstoši tam, kas izriet no 2005. gada 3. marta sprieduma Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127) 33.–36. punkta.
55 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tās sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija, īstenojot ar LESD 267. pantu uzticēto kompetenci, izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs normas nozīmi un apjomu, kādā tā ir vai būtu jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža (skat. it īpaši spriedumus, 1980. gada 27. marts, Denkavit italiana, 61/79, EU:C:1980:100, 16. punkts, un 2004. gada 13. janvāris, Kühne & Heitz, C‑453/00, EU:C:2004:17, 21. punkts).
56 No tā izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā tāds pretendents kā Hochtief varēja izvirzīt iebildumu par to, ka tam nav bijusi iespēja pierādīt, ka tas, ka Hochtief bija nozīmējusi par projekta vadītāju ekspertu, kurš bija piedalījies iepirkuma sagatavošanā, pārstāvot līgumslēdzēju iestādi, nevarēja izkropļot konkurenci, pat nepastāvot atbilstošai Tiesas judikatūrai šajā ziņā.
57 Turklāt, lai arī ir tiesa, ka 2005. gada 3. marta spriedums Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127) kļuva pieejams ungāru valodā tikai pēc tam, kad Hochtief bija iesniegusi pārskatīšanas pieteikumu Arbitrāžas komisijā un pat pēc tās celtās prasības par šīs komisijas lēmumu valsts pirmās instances tiesā, šis apstāklis pats par sevi vien neļauj secināt, ka Hochtief nebija pilnīgi nekādu iespēju izvirzīt šādu iebildumu.
58 No iepriekš minētā izriet, ka Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punkts, lasot tos Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību tās pieļauj tādu valsts procesuālo tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, atbilstoši kurai tādas arbitrāžas komisijas pieņemto lēmumu pārbaude tiesā, kas pirmajā instancē pārbauda līgumslēdzēju iestāžu publiskā iepirkuma procedūrās pieņemtos lēmumus, ir ierobežota tikai ar šajā komisijā izvirzīto pamatu pārbaudi.