Augstākās tiesas judikatūrā atzīts, ka atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi, jeb novērst tās kaitīgās sekas, ko prettiesiskā rīcība noteikti nodarītu cietušā mantai nākotnē (sk. Augstākās tiesas 2009. gada 2.aprīļa sprieduma lietā Nr. 94/2009 12. punktu, 2010. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. SKA-122/2010 13. punktu). Tiesa spriedumā ir konstatējusi Lēmuma prettiesiskumu, tādējādi ir tiesisks pamats lemt par zaudējumu atlīdzināšanu. Taču tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv cēloņsakarība starp iestādes prettiesisko rīcību un zaudējumiem, proti, vai pastāv visai ticama iespēja, ka pieteicējs iegūtu peļņu, ja strīdus administratīvais akts (Lēmums) nebūtu atzīts par prettiesisku un pasūtītājs Iepirkumā būtu rīkojies tiesiski.
[23] Augstākā tiesa iepirkumu lietās saistībā ar mantisko zaudējumu atlīdzību atzinusi, ka, izlemjot prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu, tiesa pēc būtības nenoregulē publiskā iepirkuma procedūru, nosakot tās uzvarētāju, un tādējādi neiejaucas pasūtītāja kompetencē novērtēt piedāvājumus. Taču Augstākās tiesas ieskatā, lai noteiktu, vai no iepirkuma procedūras nepamatoti izslēgtajam pretendentam pienākas zaudējumu atlīdzība (negūtā peļņa), ir jāvērtē, vai iepirkuma procedūras vispārīgi paredzamās attīstības gaitā šim pretendentam būtu bijušas izredzes uzvarēt. Tas ļautu konstatēt cēlonisko sakaru starp iepirkumu procedūrā pieļauto kļūdu un pretendentam šīs kļūdas dēļ radītajiem zaudējumiem. Tas nozīmē, ka tiesai ir jāizvērtē iestādes pieļautā pārkāpuma ietekme uz iepirkuma procedūru kopumā, ņemot vērā šā pārkāpuma ietekmi arī uz citiem pretendentiem. Apstāklis, vai pieteicējs iepirkumu procedūras paredzamās norises gaitā būtu ieguvusi tiesības slēgt iepirkuma līgumu, būtībā ir hipotētiskā labvēlīgā administratīvā akta izdošanas pamatotības pārbaude. Attiecībā uz to tiesai ir jāvadās pēc objektīvās izmeklēšanas principa. Tiesai ir jāsalīdzina piedāvājumi, un jānoskaidro, vai pieteicējs būtu varējis iepirkumā uzvarēt, ja nebūtu pieļautu pārkāpumu. Tikai pēc tam tiesa var lemt to, vai un kādā apmērā pieteicējs iepirkuma līguma noslēgšanas rezultātā būtu guvis peļņu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 22. oktobra spriedums lietā Nr. SKA – 807/2014). Tiesa jau spriedumā iepriekš nonākusi pie secinājuma, ka Iepirkumā iesniegtie piedāvājumi un to precizējumi attiecībā uz cenu nav objektīvi salīdzināmi un novērtējami, ko sekmējis kļūdaini un nepilnīgi sastādītais Nolikums. Tādējādi vispār nav iespējams izvērtēt, vai Iepirkuma procedūras vispārīgi paredzamās attīstības gaitā pieteicējam būtu bijušas izredzes uzvarēt.