[8.2] Nav strīda, ka uzvarētāja likviditātes koeficients ir 0,16, tātad zemāks par viens, savukārt apakšuzņēmēja likviditātes koeficients ir 1,74, kas atbilst nolikumos izvirzītajai prasībai. 2017. gada 27. septembra vienošanās un 2017.gada 9. oktobra vienošanās (lietas 83.–84. lapa) 2. punktā uzvarētājs un apakšuzņēmējs ir vienojušies, ka līgumu izpildei apakšuzņēmējs ļaus izmantot un balstīties uz apakšuzņēmēja resursiem, kas nepieciešami iepirkumu nolikumu prasību apliecināšanai un līgumu izpildei visā līgumu saistību izpildes periodā, tai skaitā konkursu nolikumu 12.1., 12.2. punkta prasību izpildei. Tādējādi tiesa atzīst, ka uzvarētāja piedāvājumi formāli atbilst nolikumu prasībām. Taču tiesa uzskata, ka nolikumu prasība pretendentu finansiālajam stāvoklim ir izvirzīta ar mērķi pārliecināties tieši par potenciālā uzvarētāja finansiālajām spējām izpildīt iepirkuma līgumu, pretējā gadījumā šādai prasībai nebūtu jēgas. Attiecīgi arī pretendenta piedāvājumā ietvertajai atsaucei, saskaņā ar kuru tas savu piedāvājumu balsta uz apakšuzņēmēja resursiem, ir jābūt pamatotai ar objektīviem pierādījumiem, nevis vienīgi deklaratīvai. Noteicošais ir pierādījumi par faktisku resursu pieejamību un garantiju uzticamību. Tiesa, kas izskata lietu, var vērtēt iespējamo starp personām noslēgto vienošanos elementus, no likuma izrietošas attiecības, starp personām pastāvošo tiesisko attiecību saistošo dabu. Konkrētajā lietā izvirzītā prasība nevar tikt izpildīta, ja vien nepierāda, ka pretendents ir tādā situācijā, ka var vērā ņemami balstīties (rely in a significant manner – angļu val.) uz tās kompānijas pakalpojumiem, uz ko tas atsaucas. Tā informācija attiecībā uz kompānijas finansiāli stabilo stāvokli, ja uz to atsaucas pretendents, diez vai var tikt uzskatīta par reālu garantiju, ja kompānija, kas ieguvusi līguma slēgšanas tiesības, pati nav dzīvotspējīga. Nepastāvot tiešām līgumattiecībām starp pasūtītāju un trešo personu, var būt neadekvāti atsaukties uz pēdējās finansiālo stāvokli, lai nodrošinātu pasūtītāja intereses. Jēdzienam “padarīt pieejamu” tādējādi var nebūt viena un tā pati izpratne, ciktāl tas attiecas uz finansiālo un saimniecisko stāvokli, un tādos apstākļos nav droši, ka pasūtītājam būtu jāapmierinās ar pierādījumiem par apstākļiem ārpus paša pretendenta. Šī atšķirība nevar būt bez sekām uz pasūtītāja brīvību paļauties uz šāda veida garantijām vai uz piemērojamo [Savienības] tiesību interpretāciju. Ir svarīgi zināt to saistību raksturu, kas pastāv starp pretendentu un uzņēmumu – trešo personu – un kas varētu pēdējo saistīt ar pasūtītāju (Ģenerāladvokāta secinājumi Eiropas Savienības Tiesas lietā Holst Italia, C?176/98). Finanšu analīzes teorija skaidro, ka uzņēmuma likviditāte sniedz priekšstatu par uzņēmuma spēju nokārtot savas īstermiņa saistības un īstermiņa finansiālos riskus, ja tādi rodas. Ja likviditātes koeficients ir virs viens, uzņēmumam nevajadzētu būt problēmām nokārtot savas īstermiņa saistības. Ja koeficients ir zem viens, pastāv risks, ka uzņēmumam būs problēmas īstermiņa saistību maksājumos. Finansistu ieskatā likviditātes koeficientam vajadzētu būt robežās no viens līdz trīs. Ja konkursa nolikumā pasūtītājs izvirza prasības pretendentu finanšu rādītājiem, tātad tas atzīst, ka informācija par pretendenta finansiālajām spējām ir būtiska garantija iepirkuma līguma izpildei. Nosakot kritērijus pretendentu finansiālajam stāvoklim, pasūtītājs pasargā sevi no riska noslēgt iepirkuma līgumu ar piegādātāju, kura finansiālā kapacitāte neļaus izpildīt iepirkuma līguma saistības. Balstoties uz finanšu teorijas atziņām, tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā pretendentu likviditātes rādītājiem pasūtītājs ir noteicis zemāko slieksni, kas apliecina uzņēmuma spēju nokārtot savas īstermiņa saistības. Līdz ar to, izvērtējot uzvarētāja balstīšanos uz apakšuzņēmēja finanšu rādītāju resursiem, tiesas ieskatā pasūtītājam bija jābūt kritiskākam. Apliecinājums, kas ietver atļauju balstīties uz kādu sabiedrības raksturlielumu, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par apliecinājumu par finansiālo vai saimniecisko spēju pieejamību pretendentam vai par resursu nodošanu, taču tieši tam ir jābūt apliecinājuma priekšmetam. Ievērojot tiesiskā regulējuma jēgu, vērā ņemams būtu tikai tāds apliecinājums, no kura redzams, ka uzņēmuma saimnieciskā un finanšu kapacitāte varēs būt lietderīga līguma izpildē vai kā citādi garantēs pasūtītāja drošību attiecībā uz līguma izpildi (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. SKA-287/2014 20. punkts). Vienīgi uzvarētāja iesniegtās vienošanās nesniedz neapšaubāmu pārliecību, ka uzvarētājs iepirkumu līgumu saistību izpildē varēs izmantot un balstīties uz apakšuzņēmēja finanšu resursiem un ka šādas vienošanās ir nepārprotama līgumu saistību izpildes garantija pasūtītājam. Lai arī piedāvājumiem ir pievienota apakšuzņēmējam izsniegta kredītiestādes izziņa (lietas 104., 120. lapa), kas apliecina, ka apakšuzņēmēja bankas kontos ir naudas līdzekļi vismaz 300 000 euro, kā arī pieejama kredītlīnija, tā neliecina par uzvarētāja pieeju šiem finanšu resursiem, proti, ka apakšuzņēmējs savus finanšu resursus ir nodevis uzvarētājam. Tiesa uzskata, ka tieši uzvarētājam, lai apliecinātu savu finansiālo stāvokli, bija pienākums iesniegt nepārprotamus pierādījumus, kas apstiprina tā spēju rīkoties ar apakšuzņēmēja finanšu resursiem. Turklāt šādā gadījumā, lai objektīvi novērtētu pretendenta finanšu rādītājus, atbilstoši nolikumā ietvertajai prasībai pasūtītājam pretendenta un apakšuzņēmēja finanšu rādītāji būtu jāvērtē kopā – tā, kā piedāvājumu būtu iesniegusi personu apvienība. Arī apstāklis, ka pretendenta un apakšuzņēmēja finanšu un saimnieciskā stāvokļa rādītāji, kopā saskaitot, sasniedz nolikumā prasīto, pats par sevi var neradīt pārliecību par līguma izpildes drošību. Apakšuzņēmēju iesaiste līguma izpildē jāvērtē kopsakarā gan ar paša pretendenta finansiālo un saimniecisko stāvokli, gan ar iepirkumā prasīto šā stāvokļa līmeni, paturot prātā mērķi, kura dēļ vispār iepirkumā tiek prasīta atbilstība noteiktiem finanšu un saimnieciskajiem rādītājiem (pasūtītāja drošība attiecībā uz līguma izpildi). Situācijā, kad, piemēram, paša pretendenta finansiālā un saimnieciskā kapacitāte ir niecīga, salīdzinot ar nolikumā prasīto, un tas apakšuzņēmējam uztic nelielu daļu no līguma izpildes, pasūtītājam nebūtu objektīva pamata paļauties uzlīguma izpildi kopumā. Proti, ja personai, uz kuras spējām pretendents balstās, paredzēts uzņemties finansiālas saistības par nelielu daļu no kopējām saistībām, nav pamata domāt, ka pretendents ar paša spēkiem pienācīgi tiks galā ar finansiālo un saimniecisko slogu, ko radīs lielākās darbu daļas uzņemšanās. Tāpat ir apsverams līguma neizpildes risks, ja lielu daļu darbu paredzēts nodot apakšuzņēmējiem, taču paša pretendenta dzīvotspēja, raugoties no ekonomiskā viedokļa, ir apšaubāma (Ģenerāladvokāta secinājumi Eiropas Savienības Tiesas lietā Holst Italia, C?176/98). Vērtējot tikai uzvarētāja un apakšuzņēmēja vienošanos raksturu, jo citi pierādījumi piedāvājumiem nebija pievienoti, tiesa uzskata, ka pasūtītājam bija pamats vērst uzmanību arī uz apakšuzņēmējam nododamo darbu apjomu (attiecīgi 17 % un 23 %) (lietas 106., 122. lapa), objektīvi nesaskatāmo uzvarētāja un apakšuzņēmēja starpā pastāvošo tiesisko attiecību dabu, kā arī iespējamo strīdu risināšanas procedūru un rezultātu līgumu neizpildes seku gadījumā, rēķinoties ar potenciālo apakšuzņēmēja interpretāciju par savas finansiālās kapacitātes ieguldījumu iepirkumu līgumu saistību izpildē. Tā kā uzvarētāja iesniegtie piedāvājumi konkursos neapstiprina tā finansiālā stāvokļa atbilstību nolikumu prasībām, pasūtītājam uzvarētājs bija jāizslēdz no turpmākas dalības konkursos.