[13] Papildus norādāms, ka pieteicējas uzskats, ka sarunu procedūru nevar izsludināt, ja nav zināms veicamo darbu apjoms un izmantojamās tehnoloģijas un metodes, neatbilst Publisko iepirkumu likuma 62.panta pirmās daļas 2.punktam, no kura teksta skaidri un nepārprotami izriet, ka tieši gadījumos, kad nav iespējams pietiekami precīzi noteikt līguma izpildei nepieciešamās prasības, un tādēļ nav iespējams izvēlēties atbilstošāko piedāvājumu atklātā vai slēgtā konkursā, ir piemērojama sarunu procedūra. Tas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31 .marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 30.panta 1.punkta „c” apakšpunktam. Tajā noteikts, ka sarunu procedūru, publicējot paziņojumu par līgumu, var piemērot gadījumā ar pakalpojumiem, ciktāl sniedzamo pakalpojumu veids ir tāds, ka līguma specifikācijas nav iespējams noteikt tik precīzi, lai līguma slēgšanas tiesības varētu piešķirt, atlasot labāko piedāvājumu atbilstīgi noteikumiem, kas reglamentē atklātas vai slēgtas procedūras.
[14] Rezumējot minēto, nepamatots ir pieteicējas apgalvojums, ka birojami un tiesai, neatkarīgi no tā, ka argumenti par iepirkuma priekšmeta nepieļaujamību nebija izteikti pieteicējas sūdzībā, bija jāatzīst, ka sarunu procedūra iepirkuma priekšmeta nepieļaujamības dēļ izvēlēta prettiesiski
Tāpat tiesai arī nebija jāvērtē kasācijas sūdzībā norādītais jautājums, vai pretendentu atlasei ir noteikti objektīvi kritēriji, jo uz šāda pamata iepirkuma procedūras tiesiskums nav apstrīdēts.
[15] Pieteicēja uzskata, ka Publisko iepirkumu likuma 62.panta pirmās daļas 2.punkta pareizas piemērošanas dēļ tiesai bija jānosaka iespējamās (pieļaujamās) novirzes attiecībā uz utilizējamās vielas apjoma konstatēšanu. Pretējā gadījumā, pieteicējas ieskatā, visi šāda veida iepirkumi būtu rīkojami vienīgi sarunu procedūras veidā, jo utilizējamās vielas daudzums un nepieciešamie materiāli šādos iepirkumos nekad nebūs zināmi precīzi jeb būs indikatīvi (kas konkrētajā gadījumā bija par pamatu tiesas secinājumam, ka sarunu procedūra izvēlēta tiesiski).
Šis arguments ir noraidāms. Kā konstatējusi pirmās instances tiesa, konkrētajā gadījumā kopējais utilizējamās vielas apjoms nav zināms. Tādējādi nav saprotams, kā varētu aprēķināt, par cik atšķiras iespējamais (nolikumā norādītais indikatīvais) vielas apjoms no faktiskā vielas apjoma, lai noteiktu pieteicējas minētās ,aprēķinu novirzes robežvērtības”. Turklāt Publisko iepirkumu likuma 62.panta pirmās daļas 2.punkta kontekstā tiesai bija jānoskaidro, vai pasūtītājam bija iespējams pietiekami precīzi paredzēt līguma izpildei nepieciešamās prasības, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, nevis jāsniedz vispārīgas vadlīnijas attiecībā uz to, cik ievērojamām jābūt neskaidrībām, lai vispār drīkstētu piemērotu sarunu procedūru.