[8] Senāts ir atzinis, ka atbilstoši komerctiesību pamatprincipam aizsardzība pret konkurenci netiek atzīta. Tas saistīts ar apstākli, ka ekonomikas pamatlikumi pirmām kārtām vērsti uz konkurences veicināšanu, tādēļ vēlme but aizsargātam pret nevēlamu konkurenci principā netiek uzskatīta par tiesisku interesi Tādējādi to nevar aizstāvēt tiesā. Tomēr šim principam ir trīs izņēmumi:
1) attiecīgajā nozarē pastāv tiesību norma, kas izdota ar mērķi aizstāvēt trešo personu (konkurentu) tiesības;
2) attiecīgais iestādes lēmums izdots ar mērķi butiski ierobežot vai arī tas faktiski butiski ierobežo konkrēto komersantu salīdzinājumā ar citiem komersantiem, nopietni apdraudot tā konkurētspēju (eksistenci) vai faktiski izslēdzot to no tirgus;
3) pieņemot lēmumu, pārkāpts vienlīdzības princips.
Šajos gadījumos var runāt par subjektīvajām tiesībām un iespēju tās aizstāvēt tiesā (sk., piemēram, Senāta 2016.gada 8.jūmja lēmuma lietā Nr. SKA-357/2016 (680045515) 8.punktu, 2010.gada 10.jūmja lēmuma lietā Nr. SKA-419/2010 (A42906709) 15.punktu, 2004.gada 3.augusta lēmuma lietā Nr. SKA-183/2004 (A42202004) 8.punktu).
Iepriekšminētie kritēriji attiecas uz jebkuru savstarpējo konkurenci ietekmējošu lēmumu, kura rezultātā kādai citai personai tiek piešķirtas kādas tiesības (labums) (Senāta 2004.gada 3.augusta lēmuma lietā Nr. SKA-183/2004 (A42202004) 9.punkts).
[9] Ar parsudzēto lēmuma apakšpunktu pārvalde apstiprinājusi maksimāli pieļaujamo maksu 42 euro/m3 par MARPOL I atkritumu, kuri pārsniedz ostas maksu ietvaros nododamo atkritumu robežlielumus, nodošanu stacionārajās iekārtās. Iepriekš maksimāli pieļaujamā maksa par šādu atkritumu nodošanu attīrīšanas iekārtās bija 7 euro/m?. No lietas materiāliem izriet, ka vienīgais komersants, kuram šobrīd ir tiesības Rīgas brīvostas teritorijā sniegt no kuģiem pieņemto naftu saturošo atkritumu pieņemšanas un attīrīšanas stacionārajās iekārtās pakalpojumu, ir SIA „EKO OSTA”. Tādējādi ar parsudzēto pārvaldes lēmuma apakšpunktu SIA „EKO OSTA” faktiski ir piešķirtas tiesības par MARPOL I atkritumu (kuri pārsniedz ostas maksu ietvaros nodoto atkritumu apjomus) pieņemšanu stacionārajās attīrīšanas iekārtās pēc saviem ieskatiem noteikt līdz sešām reizēm lielāku maksu, nekā tas bija līdz pārsudzētā lēmuma pieņemšanai
Pieteicēja uzskata, ka tas butiski ierobežo tās un citu komersantu spēju konkurēt iepirkumā, jo, lai gan iepirkums ir saistīts tikai ar ostas maksu ietvaros savākto atkritumu apjomiem, palielinātais strīdus tarifs dod butiskas priekšrocības SIA „EKO OSTA” iepirkumā piedāvājamās cenas ziņā, ievērojot, ka SIA „EKO OSTA” kā vienīgajam pakalpojuma sniedzējam vienmēr bus garantēti ienākumi no atkritumu pieņemšanas stacionārajās iekārtās. Tāpat pieteicēja uzskata, ka arī gadījumā, ja tā uzvarētu iepirkumā, tai, ņemot vērā, ka tuvumā nav citu stacionāro attīrīšanas iekārtu, tik un tā butu jāsadarbojas ar SIA „EIKO OSTA”, un pastāv reāls risks, ka tā, atrodoties monopola situācijā, jebkuram komersantam pēc analoģijas piemēros ar pārvaldes lēmuma 62.2.apakšpunktu nesamērīgi paaugstināto tarifu
[10] Pieteikuma pieņemšanas stadijā nav nepieciešams konstatēt, ka pieteicēja subjektīvo tiesību pārkāpums tiešām ir noticis. Pieteikuma pieņemšanas stadijā pietiek, ja pieteicējs ticami pamato tā subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamību. Turklāt ir jāņem vērā, ka subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamības pamatošana pieteicējam ir objektīvi apgrūtināta gadījumos, kad pieteicēja subjektīvo tiesību ierobežošana ir atbildētāja slēpts mērķis, proti, situācijās, kad atbildētājs savas tiesības izmanto negodprātīgi. Līdz ar to šādos gadījumos ne vienmēr var izvirzīt tikpat stingras prasības aizskāruma pamatojumam kā citos gadījumos.
Senāts atzīst, ka pieteicēja ar iepriekš minētajiem un citiem pieteikumā un blakus sudzībā norādītajiem argumentiem līdz pietiekamai ticamības pakāpei ir pamatojusi tās subjektīvo tiesību iespējamo aizskārumu. Proti, ievērojot konkrētās lietas apstākļus (tostarp ilgstoši konfliktējošas attiecības starp iesaistītajiem, SIA „EIKO OSTA” dominējošo stāvokli MARPOL I atkritumu attīrīšanas pakalpojumu tirgu Rīgas brīvostā, ar apgabaltiesas spriedumu pārvaldei uzlikto pienākumu un izsludināto iepirkumu), pieteicējas argumenti ir pietiekami, lai pieļautu saprātīgu iespēju, ka pārvaldes lēmuma
62.2. apakšpunkts varētu but izdots ar slēptu mērķi butiski ierobežot konkurētspēju pieteicējai un citiem komersantiem, kuri vēlas pretendēt uz atkritumu pieņemšanas pakalpojumu sniegšanu Rīgas brīvostā, salīdzinot ar šobrīd monopola apstākļos esošo SIA „EKO OSTA”.
[11] Rajona tiesa nepamatoti uzskatījusi, ka pieteicēja savas tiesības un tiesiskās intereses var aizsargāt, vēršoties Iepirkumu uzraudzības birojā. Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 68.panta pirmo daļu persona var iesniegt Iepirkumu uzraudzības birojam iesniegumu par kandidātu vai pretendentu atlases noteikumiem, tehniskajām specifkācijām un citām prasībām, kas attiecas uz konkrēto iepirkuma proceduru, vai par pasutītāja vai iepirkuma komisijas darbību iepirkuma proceduras laikā. Taču pieteicēja apgalvo, ka pārvalde tās subjektīvās tiesības aizskar un konkurētspēju ierobežo nevis ar iepirkuma dokumentācijā ietvertām prasībām vai pasutītāja darbībām iepirkuma proceduras laikā, bet gan ar pārvaldes lēmumu, kas pieņemts citā administratīvajā procesā pirms iepirkuma proceduras izsludināšanas un kas neattiecas uz iepirkuma priekšmetu, jo iepirkums izsludināts tieši par ostas maksu ietvaros no ostā ienākošajiem kuģiem savākto atkritumu apjomiem, savukārt pārvaldes lēmuma 62.2.apakšpunkts nosaka tarifu par pārsniegto MARPOL I atkritumu apjomu, kas netiek ietverts ostas maksās. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka vēršanās Iepirkumu uzraudzības birojā par konkrētā iepirkuma nolikuma prasībām vai pārkāpumiem iepirkuma proceduras laikā butu efektīvs pieteicējas tiesību aizsardzības līdzeklis.
[12] Apkopojot minēto, Senāts atzīst, ka pieteicējai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajai ir tiesības iesniegt pieteikumu par pārvaldes lēmuma 62.2.apakšpunkta atcelšanu. Līdz ar to rajona tiesas lēmums ir atceļams un lieta nosutāma jaunai izskatīšanai