[12] Pirmās instances tiesa atzina, ka pieteicēja nav iesniegusi nevienu rakstveida pierādījumu, kas apliecinātu, ka iepirkuma dokumentācijā norādītie speciālisti uz piedāvājuma iesniegšanas brīdi ir noslēguši vienošanos par iesaisti plānotā līguma izpildē par atalgojumu, kāds norādīts pieteicējas iesniegtajā zaudējumu aprēķinā. Tiesa secināja, ka nav iespējams noteikt neiegūtās peļņas apmēru pēc pieteicējas norādītās aprēķina formulas, jo faktiskos izdevumus nevar pierādīt līdz ticamības līmenim.
Senāts nevar piekrist pirmās instances tiesas secinājumam, ka tad, ja neiegūto peļņu nav iespējams aprēķināt kā faktisko izdevumu un piedāvājumā norādītās cenas starpību, tad neiegūtās peļņas apmērs nosakāms, ņemot vērā pieteicējas 2015.gada peļņas koeficientu
Senāta judikatūrā ir atzīts, ka tas, vai vispār un cik lielu peļņu pieteicēja būtu guvusi konkrētajā iepirkumā, noskaidrojams, izvērtējot pierādījumus, kuri ir jāsagādā pieteicējai un kuriem ir jāattiecas uz konkrēto iepirkumu. Savukārt, nosakot vidējo peļņas daļu noteiktā laika posmā, aprēķinā tiek iekļauti visi darījumi - tādi, kuros peļņas daļa ir virs un zem vidējā rādītāja. Tieši uz pieteicēju gulst pierādīšanas pienākums attiecībā uz peļņas apmēru, un tieši pieteicējai vislabāk būtu jāzina, cik lielu peļņu tā plānojusi konkrētajā iepirkumā (Senāta 2017.gada 22.septembra sprieduma lietā Nr. SKA- 558/2017 (ECLI:LV:AT:2017:0922.A420285614.1.S) 15.punkts).
Sagaidāmās peļņas atrāvuma (zudušā labuma, negūtās peļņas) apmēra noteikšana balstās galvenokārt uz ekonomiskiem aprēķiniem. Lai noteiktu sagaidāmās peļņas atrāvumu, ir jāanalizē nevis īstenotā saimnieciskā darbība, bet gan plānotā, taču nenotikusī saimnieciskā darbība, ņemot vērā dažādus faktorus, kas var ietekmēt peļņu. Lai noskaidrotu peļņu attiecīgajā saimnieciskās darbības segmentā, no ieņēmuma jāatskaita ražošanas un realizācijas izdevumi, maksājamie nodokļi. Pārbaudot sagaidāmās peļņas atrāvuma aprēķinu, tiesai ir jāvērtē pierādījumi, kas to pamato, tajā skaitā grāmatvedības pirmdokumenti (Senāta 2015.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-131/2015 6.3.punkts).
Arī juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka sagaidāmās peļņas atrāvums (zudušais labums, negūtā peļņa) ir lielums, kas raksturo pietiekami drošu peļņas samazinājumu sakarā ar tiesību aizskārumu. Tās apmēra noteikšana galvenokārt balstās uz ekonomiskiem aprēķiniem, ņemot vērā dažādus tirgus faktorus, kas konkrētos apstākļos var palielināt vai samazināt peļņu (Torgāns K. Saistību tiesības, I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 242. lpp).
Pieteicēja iesniedza neiegūtās peļņas aprēķinu, kuru noteica kā piedāvājumā norādītās cenas un aprēķināto faktisko izmaksu starpību. Izmaksu būtiskāko daļu veido darba samaksa diviem ekspertiem un projekta vadītājam. Tomēr pieteicēja neiesniedza pierādījumus, kas apstiprinātu, ka pieteicējai bija panākta vienošanās ar piesaistītajiem ekspertiem par darba samaksu tieši zaudējumu aprēķinā norādītajā apmērā. Tiesa, izvērtējot aprēķinā norādītās izmaksas, secināja, ka pieteicēja tās nav pierādījusi. Šādos apstākļos spriedumā pēc vispārīgiem pieteicējas saimnieciskās darbības datiem tomēr konstatējot neiegūtās peļņas apmēru, tiesa ir nepareizi piemērojusi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otro daļu.
[13] Lietā ir strīds, vai gadījumā, ja pieteicēja nespēja pierādīt zaudējumu aprēķinā norādīto izdevumu apmēru, tiesa var noteikt zaudējumu apmēru pēc savas iniciatīvas, pamatojoties uz tādiem aprēķiniem, uz kuriem pieteicēja nav norādījusi.
Civillikuma 1787.pants noteic, ka, aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds zaudējums cēlies no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts. Atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi jeb novērst tās kaitīgās sekas, ko prettiesiskā rīcība noteikti nodarītu cietušā mantai nākotnē. Lai gan ne vienmēr iespējams un nepieciešams noteikt precīzu atrautās peļņas apmēru, likums nepieļauj apmierināt prasījumu par atrauto peļņu, pamatojoties uz spekulācijām par atrautās peļņas esību un apmēru (Senāta 2010.gada 18.maija sprieduma lietā Nr. SKA-122/2010 (A42609607) 13.punkts, Senāta 2009.gada 2.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-94/2009 (A42398605) 12.punkts).
Tiesa neiegūto peļņu aprēķināja, piedāvājumā norādīto cenu reizinot ar pieteicējas 2015.gadā gūto peļņas procentu. Tātad, kā to pamatoti norāda Finanšu ministrija, tiesa, secinot, ka pieteicēja nav pierādījusi zaudējumu aprēķinā norādīto neiegūtās peļņas apmēru, iestājās pieteicējas vietā un noteica pavisam citu zaudējumu apmēru. Turklāt tiesa zaudējumu aprēķinā izmantoja atšķirīgu pamatojumu - 2015.gadā gūtās peļņas procentu, kas attiecināms uz visu pieteicējas veikto saimniecisko darbību šajā gadā. Tiesa nav pamatojusi, kādi pierādījumi apstiprina, ka šāds peļņas procents būtu attiecināms uz konkrēto iepirkumu. Pēc vispārīgiem pieteicējas saimnieciskās darbības datiem konstatējot neiegūtās peļņas apmēru, tiesa ir nepareizi piemērojusi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otro daļu.