[6] No blakus sūdzības noprotams, ka, pieteicējas ieskatā, tam, ka uz strīdus konkursiem nav attiecināms Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju
iepirkumu likums, nav nozīmes, jo pasūtītājas strīdus konkursu ietvaros pieņemtie lēmumi jebkurā gadījumā esot atzīstami par administratīvajiem aktiem un tāpēc esot pārsūdzami saskaņā ar Administratīva procesa likumu.
Uzskatu, ka pasūtītājas pieņemtie lēmumi ir administratīvie akti, pieteicēja pamato ar to, ka pasūtītājas īpašnieki citstarp ir Rīgas dome (49,00 %) un Latvijas valsts (48,995 %), proti, pasūtītāja ir valsts/pašvaldības uzņēmums.
Tomēr šis apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu, ka pasūtītāja ir uzskatāma par iestādi un tās lēmumi ir atzīstami par administratīvajiem aktiem Pasūtītāja pēc savas juridiskās formas ir privāto tiesību juridiskā persona - komersants (akciju sabiedrība). Šāds subjekts, neatkarīgi no tā, vai tas pieder valstij un pašvaldībai vai tikai privātpersonām, atbilstoši Administratīva procesa likuma 1.panta pirmajai daļai var tikt uzskatīts par iestādi tikai tad, ja tam ar normatīvo aktu vai publisko tiesību līgumu ir piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā. Attiecīgi arī šāda subjekta lēmumi ir uzskatāmi par administratīvajiem aktiem vienīgi tad, ja ar tiem tiek radītas tiesiskās sekas publisko tiesību jomā (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa).
Pieteicēja blakus sūdzībā nav norādījusi, no kura tiesību akta izriet, ka pasūtītāja, strīdus konkursos iepērkot kurināmo, īsteno publisko varu valsts pārvaldes jomā. Pieteicēja nav arī argumentējusi, kāpēc kurināmā iepirkšana būtu uzskatāma par publiskās varas īstenošanu. Tomēr tieši tas ir nozīmīgi, lai atzītu, ka konkrētā pasūtītājas rīcība ir pakļauta kontrolei administratīvā procesa kārtībā, jo, kā to blakus sūdzībā norādījusi arī pati pieteicēja, administratīvais process ir mehānisms, kādā tiek īstenotas un uzraudzītas publiski tiesiskās attiecības un kādā tiesa īsteno kontroli pār tādiem lēmumiem un rīcību, kas veikta publisko tiesību jomā.
Šajā sakarā Senāts vērš pieteicējas uzmanību: tas, ka pasūtītāja ir iesaistīta komunālo pakalpojumu (siltumapgādes) nodrošināšanā iedzīvotājiem, nav pamats uzskatīt, ka darbības, kuras pasūtītāja veic siltumenerģijas ražošanas vajadzībām, ir publiskas funkcijas īstenošana. Senāta judikatūrā jau atzīts, ka publiski tiesiska funkcija ir komunālo pakalpojumu piegādes organizēšana un tas ir pašvaldības pienākums. Ja pašvaldība šo funkciju īsteno, komunālo pakalpojumu sniegšanu uzticot komercsabiedrībai, tad attiecīgās komercsabiedrības darbībai tālāk jau ir privāttiesisks raksturs (piemēram, Senāta 2011.gada 20.janvāra lēmuma lietāNr. SKA-158/2011 (A7034410) 6.punkts, 2014.gada 20.maija lēmuma lietāNr. SKA-493/2014 (680002214) 6.punkts, 2017.gada 7.aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-917/2017 (A420332515) 8.punkts).
[7] Kā redzams no Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā paredzētās iepirkumu uzraudzības kārtības, komersantu, kas ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, rīcība, iepērkot preces un pakalpojumus, tiek pielīdzināta darbībai publisko tiesību jomā tiktāl, ciktāl tiesiskais regulējums noteic sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem preču vai pakalpojumu iegādei ievērot minētajā likumā paredzētās iepirkumu procedūras. Citiem vārdiem sakot, darbībai publisko tiesību jomā tiek pielīdzināta sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīcība, kuru likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu pakļaut Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma regulējumam.
Tomēr, kā jau minēts, pirmās instances tiesas tiesnesis konstatējis, ka uz strīdus konkursiem atbilstoši Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 10.panta pirmās daļas 16.punktam nav attiecināms Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums un tātad likums nenoteic pasūtītajai pienākumu kurināmā iegādei rīkot publisko iepirkumu procedūru. Pieteicēja blakus sūdzībā nav norādījusi, ka tiesneša secinājumi par Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma nepiemērošanu būtu kļūdaini. Šajā ziņā blakus sūdzībā nav neviena argumenta, ko Senāts blakus sūdzības izskatīšanas ietvaros varētu pārbaudīt.
Savukārt tas, ka pasūtītāja kurināmā iepirkšanai rīkojusi konkursu atbilstoši vadlīnijām, kādas sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji ievēro, rīkojot iepirkumus, ir bijusi pasūtītājas izvēle, kas vērsta uz pēc iespējas efektīvu resursu izmantošanu. Šāda izvēle pati par sev neietekmē rīkotā konkursa tiesisko dabu un nevar ietekmēt secinājumu par Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma piemērošanu vai nepiemērošanu attiecībā uz strīdus konkursiem.
[8] Ievērojot minēto, Senāts secina, ka nepamatoti ir blakus sūdzībā norādītie argumenti par to, ka pasūtītājas strīdus konkursos pieņemtie lēmumi būtu vērtējami kā administratīvie akti. Izskatāmās lietas kontekstā nav arī nozīmes pieteicējas norādei, ka Latvijā kā demokrātiskā un tiesiskā valstī nevar pastāvēt situācija, kurā privātpersonai nav tiesību apstrīdēt iestādes pieņemtos lēmumus tiesā. Kā jau minēts, nav pamata pasūtītāju uzskatīt par iestādi tikai tāpēc, ka tās kapitāls lielā mērā pieder valstij un pašvaldībai, vai tāpēc, ka pasūtītāja izvēlējusies kurināmā iegādei rīkot konkursu saskaņā ar iepirkumu vadlīnijām.