[14] Tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā, lai arī nebija spēkā Publisko iepirkumu likuma 42. panta otrās daļas 7. punkts, pasūtītāja atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 2. panta 2. punktam iepirkuma nolikuma 9.2.3. punktā noteica, ka iepirkuma komisijas pienākums ir nodrošināt pretendentu brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem. Pasūtītāja iepirkuma nolikumā paredzēja aizpildīt pretendentu 1. veidlapu par to, ka piedāvājums sagatavots, nepieļaujot konkurences tiesību pārkāpumus. Veidlapas 4. punktā pretendents apliecināja, ka iesniedzis piedāvājumu neatkarīgi no konkurentiem un bez konsultācijām, līgumiem vai vienošanām, vai cita veida saziņas ar konkurentiem. Veidlapas 5. punktā pretendents apliecināja, ka pretendentam ne ar vienu konkurentu nav bijusi saziņa par: cenām; cenas aprēķināšanas metodēm, faktoriem (apstākļiem) vai formulām; nodomu vai lēmumu piedalīties vai nepiedalīties iepirkumā (iesniegt vai neiesniegt piedāvājumu); vai tādu piedāvājuma iesniegšanu, kas neatbilst iepirkuma prasībām; kvalitāti, apjomu, specifikāciju, izpildes, piegādes vai citiem nosacījumiem, kas risināmi neatkarīgi no konkurentiem, tiem produktiem vai pakalpojumiem, uz ko attiecas šis iepirkums. Veidlapas 6. punktā pretendents apliecināja, ka pretendents nav apzināti, tieši vai netieši atklājis un neatklās piedāvājuma noteikumus nevienam konkurentam pirms oficiālā piedāvājumu atvēršanas datuma un laika vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas (https://www.eis.gov.lv/EKEIS/Supplier/Procurement/44904). Kā tas norādīts Tieslietu ministrijas 2020. gada 2. decembra vēstulē Nr. 1?8.1/312? IP, tad pieteicēja ir apliecinājusi, ka visas piedāvājumā sniegtās ziņas ir patiesas un ka piedāvājums ir iesniegts neatkarīgi no konkurentiem un bez konsultācijām, līgumiem vai vienošanām vai cita veida saziņas ar konkurentiem. Turklāt, pārbaudot piedāvājuma atbilstību konkursa nolikuma prasībām, tātad arī pārbaudot 1. veidlapā iekļauto informāciju, pasūtītājai neradās aizdomas par pretendentu saskaņotu rīcību, kas vērsta pret konkurenci. Tiesa secina, ka iepirkumu komisijas rīcībā pirms konkursa rezultātu pasludināšanas nebija indikācijas vai norādes par konkurences tiesību pārkāpumiem. Turklāt pieteicējas iesniegtajā skaidrojumā izslēgšanas noteikumu pārbaudes laikā pieteicēja norādīja uz papildu apsvērumiem par saistīto uzņēmumu neatkarīgu dalību iepirkumos, iepirkumu nolikuma prasību apstrīdēšanu. Pasūtītāja nevienā no šīs lietas izskatīšanas stadijām nav identificējusi pazīmes, kas liecinātu par konkurences tiesību pārkāpumiem pieteicējas piedāvājumā. Pasūtītājas nostāja, ka pieteicējai ir pienākums iesniegt pierādījumus, pat ja pasūtītāja nav saskatījusi konkurences tiesību pārkāpumus, neatbilst Eiropas Savienības Tiesas atziņām šajā lietā un likumdevēja veiktajiem grozījumiem saistībā ar šo Eiropas Savienības Tiesas spriedumu. Ievērojot minēto, tiesa secina, ka pieteicēja iesniedza piedāvājumu, neradot indikācijas, kas liecinātu par konkurences tiesību pārkāpumu. Attiecīgi pieteicēja no iepirkuma nebūtu izslēdzama konkurences tiesību pārkāpumu dēļ.
[15] Pieteicēja iesniedza pasūtītājai skaidrojumu, ka saskaņa ar Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 58. panta pirmās daļas 3. punktu,59. panta pirmo daļu, 61. pantu apdrošināšanas sabiedrībās par tās valdes locekļiem, padomes locekļiem, prokūristiem drīkst būt tikai personas ar nevainojamu reputāciju, kas ietver sodāmības neesamību par jebkuru tīšu noziedzīgu nodarījumu. Pirms amata pienākumu pildīšanas uzsākšanas Finanšu un kapitāla tirgus komisijā pārbaudei tiek iesniegti visi nepieciešamie dokumenti, kā arī saņemtas atļaujas uzsākt amata pienākumu pildīšanu. Visi pieteicējas valdes locekļi, padomes locekļi un prokūristi arī šobrīd atbilst nosacījumiem. Uz pieteicēju neattiecas Publisko iepirkumu likuma 42. panta pirmās daļas 1. punkta izslēgšanas nosacījumi (lietas 102., 103. lapa). Pieteicēja iesniedza Uzņēmuma reģistra 2020. gada 4. decembra izziņu, ka pieteicēja ir Latvijā reģistrēta kapitālsabiedrība, tā nav ārzonā reģistrēta juridiskā persona vai personu apvienība (lietas 104.-106. lapa). Pieteicēja iesniedza pasūtītājai apliecinājumu par ārzonā reģistrētu akciju īpašnieku neesamību, norādot, ka tās vienīgais akcionārs ir VIENNA INSURANCE GROUP AG Wiener Versicherung Gruppe, kas reģistrēta Vīnē Austrijā (lietas 108. lapa). Tiesa secina, ka pieteicējas sniegtā informācija ir pietiekama, lai atzītu, ka neizpildās Tieslietu ministrijas 2020. gada 2. decembra vēstules Nr. 1?8.1/312?IP 2.–4. punktā minētie obligātās izslēgšanas noteikumi.
[16] Apkopojot iepriekš aprakstīto, tiesa secina, ka pieteicēja būtu iepirkumā uzvarējusi, ja pasūtītāja nebūtu pieņēmusi par prettiesisku atzīto lēmumu par iepirkuma procedūras pārtraukšanu, jo pieteicējas piedāvājums atbilda iepirkuma nolikuma prasībām, kā arī nebija iestājies neviens no obligātās izslēgšanas noteikumiem.
[17] Iestāde paskaidrojumos tiesai norādīja, ka atbilstoši doktrīnā atzītajam viens no zaudējumu atlīdzības pamatiem ir nodarītāja prettiesiska rīcība. Spriedumā pamatlietā prettiesiska rīcība nav konstatēta tās klasiskajā izpratnē kā iestādes neatļauta rīcība. Iestādes lēmumu tiesa atzina par prettiesisku vien tā iemesla dēļ, ka iepirkuma pārtraukšanas procedūra tika pamatota ar normu, kura vēlāk (pēc piemērošanas) tika atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Tādējādi spriedumā konstatētajam, ka pārsūdzētais iestādes lēmums ir atzīstams par prettiesisku, nevar būt vienīgā un izšķiroša nozīme zaudējumu priekšnoteikumu konstatēšanai.
Tiesa norāda, ka iestāde nav sniegusi pamatojumu, kāpēc tiesību normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai radītu kādas citas tiesiskas sekas uz tās pieņemtā lēmuma tiesiskumu, kurā šī par neatbilstošu atzītā tiesību norma bija piemērota. Iestāde nav arī pamatojusi, kādas citas tiesiskas sekas šādos gadījumos iestājas, izņemot lēmuma prettiesiskums tā klasiskajā izpratnē.
Tiesa papildus norāda, ka Tieslietu ministrija izstrādāja 2024. gada 28. novembra likumu „Grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā”. Kā tas norādīts minēto grozījumu anotācija tas cita starpā paredzēja novērst Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma neatbilstību Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 10. decembra spriedumam lietā „Euromin Holdings (Cyprus)”, C-735/19, kur ar dalībvalsts administratīvās iestādes lēmumu ir pieļauts Eiropas Savienības tiesību normas pārkāpums un saistībā ar šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem ir iestājusies šīs dalībvalsts atbildība. Minēto grozījumu anotācijas 1.3. punktā, aprakstot piedāvāto risinājumu, Tieslietu ministrija norādīja, ka tās ieskatā, tam, vai valsts pārvaldes iestāde ir pārkāpusi starptautiskās vai nacionālās tiesību normas, nevar būt izšķiroša nozīme, lai regulētu mantisko zaudējumu atlīdzināšanas apmēru. Tiesa atzīst par nepamatotu iestādes norādes, ka nepastāv cēloņsakarība starp iestādes prettiesisko lēmumu un pieteicējas zaudējumiem - neiegūto peļņu.
[18] Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta otrajai daļai, aprēķinot zaudējumus, ņem vērā arī neiegūto peļņu, ja cietušais spēj pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa attiecīgā apmērā tiktu gūta. Līdz ar to pareiza ir tāda pieeja, ka pašam cietušajam ir jāpierāda, ka neiegūtā līguma izpildes rezultātā peļņa tiktu gūta un kāds būtu neiegūtās peļņas apmērs.
Savukārt Civillikuma 1787. pants noteic, ka, aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši, no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts. Par neiegūto jeb atrauto peļņu ir runa tajā gadījumā, kad ar aizskārēja prettiesisko rīcību cietušajam ir liegta iespēja iegūt sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu, proti, nākotnē gūstamu mantisku labumu, kas tiktu saņemts, ja tiesību aizskārums nebūtu noticis (Senāta 2022. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. SKA?471/2022, ECLI:LV:AT:2022:0510.A420340016.15.S, 43. punkts). Tas nozīmē, ka neiegūtās peļņas aprēķins vienmēr būs balstīts uz hipotētiski modelētu situāciju pagātnē. Līdz ar to neiegūtās peļņas precīza apmēra pierādīšana objektīvi nav iespējama, bet ir pietiekami, ja tiek pierādīta neiegūtās peļņas liela varbūtība, respektīvi, tā peļņa, kuru ticami varētu gūt. Tas gan nenozīmē, ka tālab būtu pieļaujams secinājumu par neiegūtās peļņas apmēru izdarīt, balstoties tikai pieņēmumos; cietušajai personai ar pierādījumiem jāspēj pamatot neiegūtās peļņas apmēru ar lielu varbūtību; savukārt tiesai ir pienākums pārbaudīt šo pierādījumu ticamību un atbilstību faktiskajiem apstākļiem (sal. turpat, 43. punkts).
Citiem vārdiem sakot, tā kā neiegūtā peļņa vienmēr ir hipotētiska un tādēļ tās apmērs nevar būt precīzi pierādāms līdz pēdējam centam, ir atzīstams par pierādītu tāds apmērs, kāds tas pietiekami ticami varētu būt. Tas, vai un cik lielu peļņu pieteicēja ticami būtu guvusi iepirkuma līguma izpildes rezultātā, tiesā noskaidrojams lietas izskatīšanas pēc būtības laikā – pierādījumu iesniegšanas (iegūšanas), pārbaudes un vērtēšanas procesā. Šajā procesā īpaši būtiski ievērot gan tiesas kompetenci, gan visu procesa dalībnieku tiesības un pienākumus. Proti, ir būtiski, lai personai, kura prasa zaudējumu atlīdzināšanu un kurai tādējādi ir pienākums savu prasījumu pamatot un pierādīt, ir nodrošināta iespēja šo pienākumu pilnvērtīgi izpildīt (Senāta 2024. gada 27. decembra sprieduma lietā Nr. SKA?297/2024, ECLI:LV:AT:2024:1227.A420340016.19.S, 10. punkts). Vienlaikus, kā norādījis ģenerāladvokāts 2010. gada 14. septembra secinājumos lietā C-568/08, jāpatur prātā, ka Savienības tiesībās no efektivitātes principa izriet, ka pienākums pierādīt zaudējumus nedrīkst būt tik strikts, ka apgrūtina to pierādīšanu tādā mērā, kas tas negatīvi ietekmētu noteikuma par iespēju pārkāpuma gadījumā saņemt zaudējumu atlīdzību iedarbību (sk. ģenerāladvokāta Pedro Krusa Viljalona secinājumu, kas sniegti 2010. gada 14. septembrī lietā „Combinatie Spijker Infrabouw-De Jonge Konstruktie u.c.”, C-568/08, ECLI:EU:C:2010:515, 112. punktu). Tas attiecināms gan uz pierādīšanas līdzekļiem un pierādījumiem no to saturiskā aspekta, gan uz pieteicēja tiesību iesniegt pierādījumus nodrošināšanu tiesas procesa laikā (Senāta 2024. gada 27. decembra sprieduma lietā Nr. SKA?297/2024, ECLI:LV:AT:2024:1227.A420340016.19.S, 10. punkts).