[9.2] Kā apsvērumu pieteicējas piedāvājuma noraidīšanai pasūtītāja minējusi arī to, ka pieteicējas amatpersona pasūtītājai iepriekš sniedza nepatiesu informāciju par tās patiesā labuma guvēja pilsonību. Nepatiesas informācijas sniegšanu apliecina arī pasūtītājas iesniegtie ekrānuzņēmumi (1.sējuma 82.–84.lapa), no kuriem konstatējams, ka pieteicējas amatpersona pasūtītājai norādīja, ka tās patiesais labuma guvējs no Krievijas pilsonības ir atteicies. Turklāt, kā izriet no pasūtītājas sniegtajiem paskaidrojumiem, minēto informāciju par patiesā labuma guvēja pilsonību pasūtītāja ņēma vērā, sagatavojot arī konkrētā iepirkuma dokumentāciju.
Nepatiesas informācijas sniegšana var liecināt par personas negodprātīgu rīcību. Savukārt, iesaistīšanās darījumu attiecībās ar personu, kura iepriekš, iespējams, rīkojusies negodprātīgi, rada papildu riskus, ka šāda negodprātīga rīcība no personas varētu tikt sagaidīta arī turpmāk. Tādējādi arī pasūtītājas apsvērumus neiesaistīties darījumu attiecībās ar sabiedrību, kuras amatpersona pasūtītājai iepriekš ir sniegusi apzināti nepatiesu informāciju par pasūtītājai būtisku jautājumu, tiesai nav pamata vērtēt kā patvaļīgus. Šāda pieeja, izlemjot jautājumu par iespējamu sadarbības uzsākšanu, darījumu attiecībās ir racionāli sagaidāma.
[9.3] Kā apsvērumu pieteicējas piedāvājuma noraidīšanai pasūtītāja minējusi arī to, ka tai kā pašvaldības kapitālsabiedrībai nav ētiski pieņemami maksāt par precēm uzņēmumam, kura patiesais labuma guvējs ir Krievijas pilsonis un uzņēmējs, līdz ar to veicinot Krievijas agresijas attīstību Ukrainā. Šāda pasūtītājas ētiska izvēle sakņojas prettiesiskas rīcības neatzīšanas imperatīvā. Šāda pasūtītājas izvēle sasaucas ar Eiropas Savienības likumdevēja izvēli neatkarīgi no iepirkumu procedūras dokumentiem piemērot sankcijas Eiropas Savienības kompetences jomā, proti, ciktāl iepirkumi ir noregulēti Eiropas Savienības līmenī.
Sankciju regula aptver tos iepirkumus, uz kuriem to apjoma un tātad ietekmes uz kopējo Eiropas Savienības tirgu dēļ ir nepieciešams attiecināt skaidru iepirkumu procedūru regulējumu. Tas, ka sankciju regulējums ir attiecināts uz šiem iepirkumiem, nenozīmē, ka uz pārējiem līgumiem Sankciju regulējumā minētos ierobežojumus nedrīkstētu attiecināt. Tie ir atstāti bez Eiropas Savienības līmeņa normatīvā regulējuma, tāpat kā pati iepirkumu norise. Līdz ar to pasūtītājam ir rīcības brīvība brīvprātīgi atturēties no līgumu slēgšanas pēc tiem pašiem principiem, kas noteikti Sankciju regulā.
Pasūtītājas apsvērumi neiesaistīties darījumu attiecībās ar personu, kuras patiesais labuma guvējs turpina uzņēmējdarbību Krievijā un tādējādi sniedz savu ieguldījumu agresora valsts ekonomiskā attīstībā, ir objektīvi saprotama. Tiesai nav pamata atzīt, ka šāda izvēle būtu patvaļīga vai vērsta tieši pret pieteicēju. Pasūtītāja ir norādījusi, ka darījumu attiecībās ar šādām personām tā nav iesaistījusies jau kopš 2022.gada 8.aprīļa un lietā nav iegūti pierādījumi, kas liecinātu par pretējo. Tādēļ saistībā ar minēto pasūtītājas izvēli arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums nav konstatējams.
[10] 2025.gada 10.janvāra paskaidrojumā (lietas 2.sējuma 44.–45.lapa) pieteicēja norādījusi, ka ne korporatīvās pārvaldības kodeksā, ne darījumu partneru izvērtēšanas instrukcijā nav iekļautas prasības neregulētos iepirkumos vērtēt patiesā labuma guvēja valstisko piederību. Tomēr šis iebildums nav pamatots.
Darījumu partneru izvērtēšanas instrukcijas 31.punkts noteic, ka darījumu partnera – juridiskas personas – identifikācijas procesā pasūtītājas atbildīgais darbinieks aizpilda 3.pielikuma veidlapu, pārbaudot par darījumu partneri nepieciešamo informāciju publiski pieejamā, uzticamā un neatkarīgā avotā. Savukārt no instrukcijas 3.pielikuma 2.1.apakšpunkta izriet pienākums pārbaudīt, vai pieteicējas patiesā labuma guvējs neatrodas kādos sankciju sarakstos un vai uz to nav attiecināmi Sankciju regulā noteiktie ierobežojumi.
No Sankciju regulā ietvertā 5.k panta 1.punkta izriet, ka noteikti darījumu slēgšanas ierobežojumi ir noteikti arī attiecībā uz Krievijas valstspiederīgajiem un juridiskām personām, kuru īpašumtiesības vairāk nekā 50 % apmērā tieši vai netieši pieder Krievijas valstspiederīgajiem. Savukārt no darījumu partneru izvērtēšanas instrukcijas 2.1.apakšpunktā ietvertās piezīmes izriet, ka gadījumā, ja uz patieso labuma guvēju attiecas Sankciju regulā noteiktie ierobežojumi, darījuma attiecības netiek nodibinātas vai tiek pārtrauktas. Tādējādi tiesa secina, ka pieteicējas iekšējos dokumentos bija noteikts pasūtītājas darbinieku pienākums vērtēt jautājumu arī par patiesā labuma guvēja pilsonību.
[11] Pieteicēja norādījusi, ka pasūtītāja ir bijusi favorītiska attiecībā pret citu pretendentu – SIA /Nosaukums B/. Šo norādi pieteicēja pamatojusi ar tās rīcībā nonākušo pasūtītājas iekšējo elektroniskā pasta saraksti (lietas 2.sējuma 48.lapa). No minētās elektroniskā pasta sarakstes izriet, ka pasūtītājas Materiālo resursu pārvaldes daļas vadītāja pienākumu izpildītājs citiem pasūtītājas darbiniekiem, tostarp iepirkuma komisijas priekšsēdētājai, ir norādījis uz to, ka iepirkums 1.daļā „Gruntis un krāsas” tika izbeigts bez rezultāta un ierosinājis izvērtēt iespējamo rīcību, lai nepieļautu pārtraukumus darba procesā.
Izvērtējot minētā e-pasta saturu, tiesa negūst apstiprinājumu pieteicējas bažām, ka pasūtītāja, pieņemot pārsūdzētos lēmumus, varētu būt bijusi favorītiska attiecībā pret SIA /Nosaukums B/. Par to neliecina arī pasūtītājas pieņemtie lēmumi, jo, lai gan minētā sabiedrība iesniedza savus piedāvājumus visās sešās iepirkuma daļās, četrās no tām arī šī sabiedrība tika izslēgta no iepirkuma.
[12] Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētie lēmumi, ar kuriem pieteicēja izslēgta no dalības visās sešās iepirkuma daļās, ir tiesiski, bet pieteicējas pieteikums par 2. un 4.lēmuma atcelšanu, kā arī par 1., 3. 5. un 6.lēmuma atzīšanu par prettiesiskiem ir nepamatots un noraidāms.
[13] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. No minētās tiesību normas izriet, ka prasījums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums, bet tas ir pakārtots pamatprasījumam (sk. Senāta 2018.gada 23.novembra lēmuma lietā Nr. SKA?1580/2018, ECLI:LV:AT:2018:1123.SKA158018.4.L, 8.punktu, 2018.gada 7.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-174/2018, ECLI:LV:AT:2018:0907.A420198015.2.S, 6.punktu). Tādēļ, ņemot vērā, ka tiesa nav konstatējusi pārsūdzēto lēmumu prettiesiskumu, noraidāms ir arī tiem pakārtotais prasījums par pieteicējai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.