Izvērtējot minētos apstākļus, tiesa spriedumā secināja, ka iepirkuma procedūras izvēle ir bijusi cieši saistīta ar pasūtītājas konstatēto nepietiekamo laiku veikt jaunu ilgtermiņa iepirkumu ar nepieciešamajām prasībām vispārējā kārtībā. Tādējādi tiesa pasūtītājas apsvērumus par nepieciešamību sniegt mobilo sakaru pakalpojumu ar esošo infrastruktūru un no tā izrietošo konkurences trūkumu vērtēja steidzamības kontekstā.
Steidzamību tiesa izvērtēja sasaistē ar pasūtītājas argumentiem par Covid?19 pandēmijas ietekmē radīto nepieciešamību steidzami paplašināt esošos tehnoloģiskos risinājumus komunikācijai ar sabiedrību. Tomēr tiesa atzina, ka tehnoloģiskā attīstība, būdama kā nebeidzams process, pati par sevi nav nopietns šķērslis prasību noteikšanai, tāpat arī 2021.gada vidū Covid-19 pandēmijas radītie apstākļi vairs nebija acīmredzami nemainīgi. Tādējādi tiesas vērtējumā tie nav tādi apstākļi, kuru izmaiņas 2021.gadā bija tik būtiskas, kas objektīvi kavēja pasūtītāju laikus sagatavot iepirkumu. Citiem vārdiem, tiesa atzina, ka nav konstatējami konkrēti un no pasūtītājas darba organizācijas neatkarīgi iemesli, kādēļ prasību definēšana nebija iespējama ātrāk – vēl 2021.gada vasarā. Tādējādi tiesa nekonstatēja pamatu, kas pasūtītājai ļautu piemērot konkurenci izslēdzošu iepirkuma procedūru.
Senāts tik tālu nesaskata kļūdas tiesas secinājumos. Tas vien, ka jauna piegādātāja izvēle varētu būt saistīta ar jaunas sakaru iekārtas lietošanu, pats par sevi nav pietiekams arguments. Pašas pasūtītājas kompetencē ir plānot iepirkuma procedūras un paredzēt tādas prasības, lai nodrošinātu, ka pēc iepirkuma līguma darbības termiņa beigām pasūtītājai būs pietiekams laiks sakaru sistēmas nomaiņai un neradīsies neērtības, kas saistītas ar potenciālo sistēmas iekārtas maiņu. Tas, ka pasūtītāja to nav darījusi laikus, nevar kalpot kā iemesls, kāpēc kādam no pretendentiem piešķiramas priekšrocības faktiski turpināt iepriekš noslēgto iepirkuma līgumu. Pretējā gadījumā, balstoties uz šādiem argumentiem, pasūtītāja varētu uzticēt bezgalīgas pakalpojuma sniegšanas tiesības vienam konkrētam pretendentam, tādējādi uz visiem laikiem izslēdzot jebkādu konkurenci.
[10] Vienlaikus pasūtītāja kasācijas sūdzībā uzsvērusi, ka iepirkuma izsludināšanas brīdī nebija konkurences, jo esošās infrastruktūras ietvaros bijajāpabeidz izstrādāt ministrijai nepieciešamos papildu pakalpojumus, ko tobrīd objektīvi nevarēja veikt neviens cits elektronisko sakaru operators kā vien esošais. Tādējādi, kā skaidro pasūtītāja, iepirkuma izsludināšanas brīdī objektīvi vēl nevarēja nodefinēt pilnu tehnisko specifikāciju, jo vairāki risinājumi bija testa režīmā un nebija skaidrs, vai tiem būs nepieciešami uzlabojumi un precizējumi, kas jāievieš esošās infrastruktūras ietvaros un kas tiešā veidā būtu saistīti arī ar precizējumu veikšanu tehniskajā specifikācijā. Pasūtītāja vērš uzmanību, ka tiesa šos apstākļus spriedumā nav vērtējusi kopsakarā ar izņēmuma procedūras pamatojošajām Publisko iepirkumu likuma normām.
Senāts minētos iebildumus atzīst par vērā ņemamiem. Proti, no tiesas sprieduma neizriet, ka tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās daļas noteikumiem būtu vispusīgi, pilnīgi un objektīvi novērtējusi lietā šos apstākļus, kas, iespējams, var pamatot pasūtītājas iepirkuma veikšanu izņēmuma procedūras kārtībā. Citiem vārdiem, pasūtītāja ir norādījusi uz tādiem apstākļiem, kurus tiesa spriedumā nav vērtējusi, bet kuri, iespējams, objektīvi varētu pamatot, kādēļ konkrētajā gadījumā nepastāvēja cita pamatota alternatīva vai aizstājēja paredzamā pakalpojuma sniegšanā, lai tādējādi piemērotu Publisko iepirkuma likuma 9.panta divdesmit pirmās daļas 1.punktu un 8.panta septītās daļas 2.punkta „b” apakšpunktu.
[11] Šajā saistībā pasūtītāja arī vērsusi uzmanību uz to, ka tiesas rīcībā bija 2021.gada 24.novembra pieņemšanas–nodošanas akts par sarunu ierakstu sistēmas pakalpojuma – IVR (interaktīvā balss atbilde) – risinājuma ieviešanu, kas tika parakstīts gandrīz mēnesi pēc iepirkuma noslēguma un kas apliecina uzlabojumu ieviešanu esošajā sakaru sistēmā (lietas 1.sējuma 209.lpp.).
Arī Senāts ievēro to, ka ministrijas 2022.gada 17.jūnijā tiesai sniegtajos paskaidrojumos (lietas 1.sējuma 205.–207.lpp.) tika norādīts uz iepriekš minētajiem apstākļiem. Proti, ministrija skaidrojusi, ka sakaru centrāle tika papildināta ar dažādām funkcijām – sarunu ieraksti, zvanu centrs, zvanu pārvaldība, IVR. Zvanu centra funkcija tika papildināta ar iespēju zvanus rindot un novirzīt. Savukārt zvanu pārvaldības risinājums, izvērtējot personas jautājuma būtību un izmantojot tālrunī iestrādāto telefona klaviatūru, tika papildināts ar iespēju zvanu novirzīt uz attiecīgo ministrijas struktūrvienību vai citu valsts iestādi (piemēram, Slimību profilakses un kontroles centru) pēc iespējas izsmeļošākas atbildes saņemšanai (IVR risinājums). Tādējādi tika nodrošināta efektīva iedzīvotāju informēšana arī par jautājumiem, kuri nav tās struktūrvienību kompetencē. Šāda pieeja, kā skaidrojusi ministrija, atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta sestajā daļā noteiktajam principam, kas paredz, ka valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti, tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā. Turklāt tika skaidrots, ka šis bija viens no apjomīgākajiem uzlabojumiem, ko bija nepieciešams izprast un ieviest, tāpēc pie zvanu pārvaldības risinājuma izstrādes darbs tika uzsākts 2021.gada aprīlī un ar pārtraukumiem turpinājās līdz pat 2021.gada novembrim, ko apliecina minētais 2021.gada 24.novembrī parakstītais pieņemšanas–nodošanas akts. Tāpat uzsvērts, ka šis bija galvenais iemesls, kāpēc iepirkuma komisija nevarēja savlaicīgi pabeigt tehnisko specifikāciju izstrādi.
[12] Papildus tam ministrija argumentējusi, ka tā 2022.gada 26.augustā tiesai sniegtajos paskaidrojumos (lietas 2.sējuma 2.–7.lpp.) bija skaidrojusi, ka elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēja nomaiņa īsu laiku pirms NATO ārlietu ministru sanāksmes novembrī varēja radīt būtiskus riskus tehniskajā nodrošinājumā, jo pilnīgai sistēmu pārņemšanai, pārveidei un konfigurācijai bija nepieciešams laiks. Sanāksmes augstās drošības pakāpes dēļ šādu sarežģījumu rašanās iespēja bija pēc iespējas jānovērš. Tā kā praksē ministrija vēl nebija paspējusi iepazīties ar jaunieviesto pakalpojumu tehniskajiem aspektiem, arī jauno pakalpojumu apjomu objektīvi nebija iespējams definēt ātrāk. Savukārt jaunajā iepirkumā, kas tika izsludināts pēc pārejas perioda iepirkuma, prasība pēc saderības ar ministrijas infrastruktūru vairs netika iekļauta, jo šī iepirkuma izsludināšanas brīdī jau bija skaidrs pilns pakalpojumu apjoms, ko jaunajam elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējam būtu jāvar nodrošināt. Ministrija iebilst, ka tiesa šos apstākļus ir uzskatījusi par formāliem un spriedumā nav ņēmusi vērā.
[13] Šajā saistībā no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka tiesa ir vērtējusi apstākli par NATO ārlietu ministru sanāksmes norises laika pārcelšanu no iepriekšplānotā laika martā uz gada nogali. Tomēr tiesa atzinusi, ka pasūtītāja nav pamatojusi, kāpēc tehnisko specifikāciju prasības tā nevarēja nodefinēt ātrāk, tas ir, kāpēc vēlāka pasākuma norise varētu nelabvēlīgi ietekmēt prasību skaidrību. Tiesa atzina, ka kavēšanās ar prasību apzināšanu ir bijis pasūtītājas darbības organizācijas jautājums.
Vienlaikus no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka tiesa būtu vērtējusi tos apstākļus, kas saistīti ar jaunieviesto sakaru pakalpojumu testēšanas un pielāgošanas darbiem un par kuriem ministrija tiesai bija vērsusi uzmanību 2022.gada 17.jūnija paskaidrojumos. Proti, tiesa nav vērtējusi tos apstākļus, kas, iespējams, pasūtītājai objektīvi liedza ātrāk nodefinēt jaunās vajadzības. Līdz ar to tiesa, nenovērtējot pilnvērtīgi visus lietā būtiskos apstākļus un pierādījumus to savstarpējā kopsakarā, nevar pamatoti arī secināt, ka iepirkuma prasības saderībai ar esošo infrastruktūru bija saistītas vien ar steidzamību un nepietiekamo laiku pasūtītājai sagatavot tehniskās specifikācijas, kas ir bijis tikai no pasūtītājas darba organizācijas atkarīgs apstāklis. Jāņem vērā, ka pakalpojuma uzlabojumu ieviešana savā ziņā vienmēr būs no pasūtītāja darba organizācijas atkarīgs jautājumus, taču tiesai jāpārbauda, vai lietā nepastāv tādi objektīvi iemesli, kas konkrētajā gadījumā pamatoti izslēdza konkurenci iepirkumā tā iemesla dēļ, ka nebija nekādu pamatotu alternatīvu.
Tā kā tiesa pilnvērtīgi nav novērtējusi visus lietā būtiskos apstākļus un to pamatojošos pierādījumus, pāragrs ir tiesas secinājums, ka nepastāv īpaši apstākļi, kuru dēļ iepirkuma procedūra piemērota bez nepieciešamā tiesiskā pamata. Attiecīgi pārsteidzīgs ir tiesas secinājums, ka pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks. Tas nozīmē, ka pāragri ir arī tiesas secinājumi jautājumā par atlīdzinājumu.
Senāts atzīst, ka minētais ir pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, lai tiesa veiktu pilnvērtīgu lietas apstākļu izvērtējumu.