Pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka jautājums par šķietami nepamatoti lēta piedāvājuma izvērtēšanu var aktualizēties arī saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 8.2pantu rīkotajos iepirkumos.
Publisko iepirkumu likuma 48.pants paredz kārtību, kādā pasūtītājam jāpārliecinās par cenas pamatotību, pirms tas noraida piedāvājumu nepamatoti zemas cenas dēļ. Šajā pantā noteiktā kārtība nav tieši attiecināma uz iepirkumiem, kas veicami saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 8.2pantu. Tomēr tas nenozīmē, ka t.s. mazajos iepirkumos pasūtītājs var akceptēt nepamatoti lētu piedāvājumu vai automātiski noraidīt piedāvājumu tikai tādēļ, ka tā cena šķiet nepamatoti zema.
Publiskā iepirkuma procedūras mērķis ir, no vienas puses, aizsargāt pretendentu tiesības uz brīvu konkurenci un vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, no otras puses - pasūtītāja intereses iegūt izdevīgāko, tostarp lētāko, piedāvājumu, vienlaikus gādājot par līdzekļu efektīvu izmantošanu. Jāņem vērā, ka līdzekļu efektīva izmantošana neietver vienīgi lētākā piedāvājuma izvēli, bet arī droša un nopietna piedāvājuma izvēli Tādēļ, ja pasūtītājam ir šaubas par pirmajā mirklī šķietami finansiāli pievilcīga piedāvājuma īstumu, pirms tam pārbaudot piedāvātās cenas pamatojumu, pasūtītājs no tā var atteikties jeb noraidīt to (Augstākās tiesas 2014.gada 31. marta sprieduma lietā Nr. SKA-26/2014 (A420541511) 8.punkts).
Piedāvātās cenas pamatotības pārbaudes mērķis ir noskaidrot, vai piedāvājumu par piedāvāto cenu var kvalitatīvi izpildīt. Tas atbilst gan publiskā iepirkuma jēgai un mērķim, proti, gan brīvai pretendentu konkurencei, gan pasūtītāja interesēm uz izdevīgāko (tostarp lētāko) piedāvājumu Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa, ziņu jeb skaidrojuma pieprasīšana no pretendenta ir vērsta uz to, lai dotu iespēju pretendentam pamatot, ka viņa piedāvājums, lai arī tā cena ir zema, ir nopietns un īsts, un lai iepirkumu komisija kļūdaini nenoraidītu objektīvi izdevīgāko piedāvājumu. Nepamatoti lētu piedāvājumu pārbaudes procedūra ir obligāti vajadzīga, lai publiskā iepirkuma līguma slēgšanā panāktu reālu konkurenci (Augstākās tiesas 2014.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-24/2014 (A420472212) 7.punkts).
Lai arī minētās atziņas sniegtas saistībā ar Publisko iepirkumu likuma 48.pantā paredzēto cenas pārbaudes procedūru, tomēr publisko iepirkumu principi, tostarp brīva konkurence un publiskas personas līdzekļu efektīva izlietošana, ir attiecināmi arī uz iepirkumiem, kas veikti saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 8.2pantu
Turklāt konkrētā iepirkuma nolikumā ir tieši norādīts, ka iepirkuma komisija pārbauda, vai finanšu piedāvājums nav nepamatoti lēts (nolikuma 16.2.2. apakšpunkts).
[5] Attiecībā uz to, cik detalizētai jābūt piedāvātās cenas pārbaudei un kāda ir tiesas kompetence šajā ziņā, izmantojamas Augstākās tiesas atziņas, kas izteiktas saistībā ar Publisko iepirkumu likuma 48.panta piemērošanu. Pirmās instances tiesa atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai secinājusi, ka, tā kā pasūtītājai piedāvājumu novērtēšanas laikā nebija radušās šaubas par SIA „Dīers metāls” piedāvātās cenas pamatotību, arī tiesai nav jāveic detalizēta cenas pamatojuma pārbaude, bet vienīgi jāpārbauda, vai pasūtītājas rīcība, neveicot šādu pārbaudi, nav bijusi acīmredzami kļūdaina (Augstākās tiesas 2014.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-24/2014 (A420472212) 8.punkts).
Tomēr tiesas spriedumā atspoguļotais pasūtītājas rīcības, neveicot cenas pamatotības pārbaudi, novērtējums ir nepilnīgs.
[6] Saskaņā ar nolikumam pievienoto finanšu piedāvājuma formu pretendentiem atsevišķi bija jānorāda transportlīdzekļu pārvietošanas cena atkarībā no pārvietošanas attāluma un transportlīdzekļa svara, kā arī atsevišķi jānorāda dažāda svara transportlīdzekļu uzkraušanas cena (nolikuma 7.pielikums). SIA „Dīers metāls” transportlīdzekļu līdz 3,5 tonnu svaram un virs tā uzkraušanas cenu norādījusi 0,00 euro. Citi pretendenti šādu transportlīdzekļu uzkraušanai norādījuši cenu no 13 līdz 28,95 euro.
Pirmās instances tiesa atsaukusies uz Augstākās tiesas un Eiropas Savienības Tiesas atziņām, ka cenas atšķirība no citu pretendentu piedāvātās cenas pati par sevi var būt kritērijs nepamatoti lēta piedāvājuma identificēšanai, tomēr tālāk spriedumā secinājusi, ka pasūtītājai šaubām tomēr nevajadzēja rasties. Tiesa šajā sakarā ņēmusi vērā pasūtītājas paskaidrojumus, ka gadījumi, kuros uzkraušanu paredzēts apmaksāt, būs reti (tikai tad, ja uzkraušana ilgs vairāk par stundu) un uzvarētājai tas bija zināms, un secinājusi, ka uzvarētāja uzkraušanas izmaksas varētu segt no piedāvājumā iekļaujamās izmaksu svārstību rezerves.
Lietā nav pārbaudīts, vai pasūtītājai, iepazīstoties ar SIA „Dīlers metāls” piedāvājumu, bija pamats viennozīmīgi uzskatīt, ka attiecīgais pretendents tieši šādā veidā paredzējis segt uzkraušanas izmaksas. Nav pieļaujams, ka pretendents kādas izmaksas neizceno, bet pasūtītājs vai tiesa patvaļīgi izvēlas, kura no finanšu piedāvājuma pozīcijām, iespējams, varētu nosegt attiecīgās izmaksas. Tiesa vienīgi secinājusi, ka attiecīgās izmaksas varētu tikt segtas no paredzamajām izmaksu svārstību rezervēm. Šis secinājums izteikts vispārīga pieļāvuma formā, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar nolikumu pretendentiem šādas rezerves ir jāparedz. Tomēr tas, ka rezerves jāparedz, nenozīmē, ka tās konkrētajā piedāvājumā ir paredzētas, ka pretendents tās plānojis novirzīt uzkraušanas izmaksu segšanai un ka pasūtītājai tas lēmuma pieņemšanas laikā bija zināms.
Tādējādi tiesa nav spriedumu pamatojusi ar apstākļiem, kuri nodibināti ar pierādījumiem lietā, kā to paredz Administratīvā procesa likuma 247.panta pirmā daļa.
[7] Tiesa spriedumā ir salīdzinājusi SIA „Dīers metāls” piedāvāto pārvadāšanas cenu ar citu pretendentu piedāvātajām pārvadāšanas cenām un secinājusi: lai arī SIA „Dīers metāls” cena ir zemāka, atšķirība nav tik būtiska, lai rastos šaubas par cenas pamatotību.
Pirmkārt, nav saprotams, kādas tieši cenas tiesa ir salīdzinājusi. Spriedumā norādīts uz pārvietošanas cenām „parastos gadījumos”, taču saskaņā ar nolikumu pretendentiem atsevišķi bija jāizceno pārvietošana trīs dažādos attālumos. Kā norāda pieteicējs, uzvarētājas piedāvātā transportlīdzekļu pārvietošanas cena attālumā no 51 līdz 100 kilometriem ir gandrīz divreiz lielāka.
Otrkārt, tiesa nav vērtējusi, vai SIA „Dilers metāls” un citu pretendentu norādītās pārvietošanas cenas ir objektīvi salīdzināmas, ņemot vērā to, kādas izmaksas šajās cenās (it kā) ir iekļautas. Proti, atbilstoši tiesas uzskatam, SIA „Dīers metāls” no izmaksu svārstību rezervēm varētu segt arī uzkraušanas izmaksas, ko citi pretendenti savukārt ir izcenojuši atsevišķi tam paredzētajā finanšu piedāvājuma pozīcijā un tādējādi pirmšķietami nav plānojuši segt no pārvadāšanas izmaksām.
[8] Pieteicējs kasācijas sūdzībā pamatoti iebilst pret to, ka tiesa nav atbildējusi uz argumentiem par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
Pieteicējs tiesā iesniedzis papildu paskaidrojumus, kuros (reaģējot uz pasūtītājas paskaidrojumu, ka transportlīdzekļu uzkraušanas izmaksas ir
iekļautas citās pozīcijās) norādīja, ka atbilstoši nolikumam transportlīdzekļu uzkraušanas cena bija jānorāda atsevišķi un ka tā ir viens no piedāvājumu izdevīguma novērtēšanas apakškritērijiem. Tādēļ, kā norāda pieteicējs, minēto izmaksu iekļaušana citās pozīcijās piešķir attiecīgajam pretendentam nepamatotas priekšrocības attiecībā pret pārējiem pretendentiem, kas uzkraušanas cenu ir norādījuši atsevišķi
Tiesa saistībā ar šo paskaidrojumu ir pārbaudījusi vienīgi to, vai pretendenti, manipulējot ar piedāvātajām cenām, pakalpojumus nevar nepamatoti sadārdzināt, taču tam nav būtiskas nozīmes, raugoties no pieteicēja tiesisko interešu aizsardzības viedokļa.
Ja nolikumā paredzēts, ka kāda pakalpojuma komponente ir jāizceno atsevišķi, un šai cenai ir nozīme saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvēlē, tad pasūtītāja rīcība, akceptējot piedāvājumu, kurā attiecīgā cena faktiski iekļauta citā pozīcijā, var radīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tāpat šādu pārkāpumu var radīt pasūtītāja rīcība, patvaļīgi pieņemot, ka finanšu piedāvājuma pozīcijā, kurā cena norādīta 0,00 euro, pakalpojumu sniegšanas izmaksas varētu segt no citās pozīcijās paredzētajiem līdzekļiem. Tādējādi šajā lietā pasūtītājas norādīto un tiesas spriedumā apskatīto apstākļu kontekstā pieteicēja argumentiem ir būtiska nozīme un pieteicēja paskaidrojumos norādītie apstākļi (ja tie apstiprinās ar citiem pierādījumiem) var būt pamats lietā pārsūdzētā lēmuma atzīšanai par prettiesisku
[9] Apkopojot minēto, pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta nosūtāma pirmās instances tiesai jaunai izskatīšanai, jo tiesa nav pamatojusi spriedumu ar apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā, un nav novērtējusi būtiskus pieteicēja argumentus