Jautājumā par Publisko iepirkumu likuma 11.panta ceturto un piekto daļu Augstākā tiesa līdzīgā lietā jau ir atzinusi, ka minēto tiesību normu mērķis ir novērst konkurences ierobežojumus - nevienlīdzīgas pretendentu iespējas kļūt par iepirkuma uzvarētāju. Nevienlīdzība rodas, ka kāds pretendents, piedaloties iepirkuma projekta iepriekšējos posmos vai līdzdarbojoties iepirkuma sagatavošanā, ir guvis priekšrocības, kādu nav citiem pretendentiem. Lai aizsargātu konkurenci, pasūtītājam ir pienākums noraidīt ar negodīgajām priekšrocībām apveltīto pretendentu, pirms tam dodot viņam iespēju pierādīt šādu priekšrocību neesību. Būtiski, ka pasūtītājam nav jāprasa pierādījumi par konkurenci ierobežojošo priekšrocību neesību tādēļ vien, ka pretendents piedalījies kādā no iepriekšējiem iepirkuma projekta posmiem vai iepirkuma procedūras dokumentu izstrādāšanā. Pierādījumi ir jāprasa tikai tad, ja pasūtītājam rodas pamatotas bažas par šādu priekšrocību esību (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 11.decembra sprieduma lietā Nr.SKA- 227/2013 8.punktu).
Arī jautājumā par nosacījumu - persona ir piedalījusies kādā no iepriekšējiem attiecīgā iepirkuma projekta posmiem - Augstākā tiesa norādītajā lietā arī atzinusi, ka būvuzraudzība pieder pie būvniecības procesa. Tas izriet no Būvniecības likuma 1.panta 6. un 18.punkta, Vispārīgo būvnoteikumu 4. un 5.punkta un loģikas likumiem (turpat, 9.punkts). Tādējādi attiecīgā objekta tehniskā projekta izstrāde un tam atbilstošas būvniecības būvuzraudzība ir viena iepirkuma projekta posmi, kuri nodrošina vienota galarezultāta sasniegšanu.
[10] Ievērojot minēto, tiesas secinājums, ka nav konstatējams Publisko iepirkumu likuma 11.panta ceturtās daļas piemērošanas viens no kumulatīviem priekšnoteikumiem (persona ir piedalījusies kādā no iepriekšējiem attiecīgā iepirkuma projekta posmiem), nav pareizs. Līdz ar to tiesa nav pietiekami, t.i, konkrētās lietas apstākļu kontekstā, pievērsusies otra priekšnoteikuma - vai tas varēja radīt priekšrocības iepirkuma procedūrā - pārbaudei. Tas secinājums, ka tehniskā projekta autora pretendēšana uz būvuzraudzības pakalpojuma izpildi pati par sevi nerada priekšrocības, teorētiski nav nepareizs. Tomēr tas nav pietiekami izvērtēts, ievērojot konkrētās lietas apstākļus. Proti, šis jautājums ir aplūkojams ne vien no teorētiskā būvuzrauga kompetences aspekta, bet, ievērojot arī iepirkuma dokumentācijā noteiktos pakalpojuma sniedzēja pienākumus, uz ko norādījusi arī pieteicēja (piemēram, pakalpojuma sniedzējam citstarp ir noteikts pienākums dot pasūtītājam slēdzienu par projekta risinājuma atbilstību optimālai pasūtītāja vajadzību apmierināšanai, piedāvājot konkrētas korekcijas; novērst sūdzību rašanās iemeslus, bet to rašanas gadījumā, sniegt pasūtītājam skaidrojumus un padomu; papildu izdevumu rašanas gadījumā pasūtītājam koordinēt būvniecības projektu, saskaņojot ar pasūtītāju un būvprojekta
autoru, sniegt priekšlikumus līdzekļu ekonomijai u.c.). Tiesai japarbauda, vai tie nepārsniedz tiesību normas noteiktas būvuzrauga kompetences robežas un vai tiem nevajadzēja radīt bažas par priekšrocību esību