Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 46.panta pirmo daļu pasūtītājs var noteikt prasības attiecībā uz piegādātāja tehniskajām un profesionālajām spējām, kas nepieciešamas iepirkuma līguma izpildei. Šādas prasības var attiekties uz līguma izpildē iesaistīto personālu, piegādātāja pieredzi un tehniskajiem resursiem.
Konkursa nolikuma 4.5.7.punkts noteic, ka pretendenta piedāvātajam būvprojekta arhitektūras (AR) daļas autoruzraugam ir jāatbilst šādām prasībām:
1. uz iepirkuma līguma noslēgšanas brīdi ir Latvijas Republikā spēkā esošs arhitekta prakses sertifikāts;
2. pieredze projektēšanas darbā valsts nozīmes arhitektūras pieminekļos (CV);
3. pieredze projektēšanas darbā modernisma perioda (20.gs. 60.-tie - 70.-tie gadi) ēkās (CV);
4. pieredze pēdējo piecu gadu laikā (2018., 2019., 2020., 2021., 2022., 2023.) - pretendents kā būvprojekta vadītājs ir veicis projekta izstrādi publiskas ēkā pārbūvei ar kultūras funkciju, kurā vienlaikus paredzēts uzturēties vairāk kā 100 cilvēkiem, ar kopējo platību virs 2000m2 un pārbūves būvniecības izmaksām jābūt ne mazākām kā 2 000 000 EUR bez PVN. Projektam jābūt saņemtam atzinumam būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi.
Iesniegumā šī prasība apstrīdēta tādēļ, ka, Iesniedzēja ieskatā, tai var atbilst tikai 1 vai 2 speciālisti un prasība par speciālista kvalifikācijas saistību ar būvniecības apgrozījumu ir nesamērīga, jo arhitekts nav tiešā veidā saistīts ar būvizmaksu noteikšanu.
Iesniegumu izskatīšanas komisija norāda, ka konkurence publiskajos iepirkumos nav pašmērķis, bet gan tikai līdzeklis iepirkuma priekšmeta iegādei, kas ir piemērots pasūtītāja vajadzībām, vienlaikus efektīvi izmantojot pasūtītāja līdzekļus. Senāts vairākkārt ir norādījis, ka publiskā iepirkuma procedūras mērķis ir nodrošināt brīvu konkurenci pretendentu vidū, kā arī pasūtītājam iegūt izdevīgāko piedāvājumu, lai tiktu efektīvi izmantoti pasūtītāja līdzekļi (Senāta 2013.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. SKA-374/2013, 2014.gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-179/2014 un 2014.gada 23.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-78/2014). Citiem vārdiem sakot, pasūtītāja tiesiskā interese principā ir vērsta uz kvalitatīva pakalpojuma ar izdevīgākajiem noteikumiem vai zemāko cenu saņemšanu; savukārt piegādātāju interese ir brīvas konkurences apstākļos iegūt pasūtījuma izpildes tiesības (Senāta 2014.gada 15.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-38/2014). Iepirkuma mērķis nav pretendentu ekonomisko interešu apmierināšana (Senāta 2013.gada 22.marta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-410/2013). Valsts budžeta līdzekļu efektīva izlietošana ir cieši saistīta ar pasūtītāja interesi publiskajā iepirkumā – nepieciešamību saņemt kvalitatīvu un pasūtītāja vajadzībām atbilstošu preci vai piedāvājumu. Tikai tad, ja iepirkums pilnībā nodrošina pasūtītāja vajadzību, kuras dēļ iepirkuma procedūra vispār rīkota, ir atzīstams, ka publiskais iepirkums kā tāds ir sasniedzis savu mērķi (Senāta 2019.gada 9.decembra lēmums lietā Nr.SKA-1730/2019). Līdz ar to tikai tas apstāklis, ka Pasūtītāja izvirzītajām prasībām atbilst šaurs speciālistu loks, nav pamats secinājumam, ka prasība nepamatoti ierobežo konkurenci un tādēļ ir atceļama.
Iesniegumā nav norādīts tas, ka prasībā minētās kvalificējošās pazīmes – izmaksu apmērs, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, pieredze modernisma perioda ēkās, pieredze publiskās ēkās ar kultūras funkciju, objekta platība un cilvēku skaits – būtu liekas vai nesamērīgas ar iepirkuma priekšmetā ietilpstošā projekta rādītājiem un plānotajām izmaksām, līdz ar to iesniegumu izskatīšanas komisijai nav pamata apšaubīt šādu prasību lietderīgumu Pasūtītājam.