Tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējas piedāvāto pakalpojuma stundas cenu veido vienīgi minimālā darba samaksa (un ar to saistītie maksājumi) pasūtījuma izpildei nepieciešamajiem apsardzes darbiniekiem. Cenā nav ieskaitītas ne attiecīgo apsardzes darbinieku tehniskā nodrošinājuma (speciālais apģērbs, speciālie līdzekļi, sakaru līdzekļi, transports u.tml.) izmaksas, ne ātrās reaģēšanas vienības (kas, kā ir saprotams, apkalpo visus pasūtījumus) izmaksas, ne pieteicējas administratīvās izmaksas u.tml. No pieteicējas argumentiem lietā var secināt, ka šajā gadījumā visas tamlīdzīga rakstura izmaksas tiek segtas uz citu pasūtījumu rēķina vai uz pašu darbinieku rēķina (telefona, transporta izdevumi).
Vispārīgi pieteicējas norādītais cenas veidošanas modelis nav izslēdzams. Tomēr, ir skaidrs, ka minētās izmaksas ir sedzamas no tiem līdzekļiem, ko pakalpojuma sniedzējs iegūst, veicot saimniecisko darbību, tostarp no attiecīgu pakalpojumu sniegšanas. Tādēļ, norādot attiecīgo piedāvājuma cenas pamatojumu, pieteicējai bija jāspēj uzrādīt tās darbības struktūras un organizācijas kopējo modeli, atainot tās praktizēto attiecīgo izmaksu sadalījuma modeli, izmaksu optimizācijas iespējas, un tādējādi pamatot, kādā veidā tās tiek segtas no citiem avotiem, kas turklāt ir saskanīgi ar citos pieteicējas izpildītos pasūtījumos noteiktajām cenām. Turklāt jāspēj sniegt pierādījumus, ka daļa no izdevumiem, kas saistīti ar apsardzes pienākumu veikšanu, neskatoties uz minimālās algas noteikšanu, tiek segta no pašu apsardzes darbinieku līdzekļiem. Citiem vārdiem, pieteicējai bija jāspēj pamatot, ka piedāvājums faktiski saskan ar tās spēju nodrošināt kvalitatīvu pakalpojuma sniegšanu. Iztrūkstot šādam cenas veidošanas skaidrojuma pamatojumam, pasūtītājam un attiecīgi tiesai bija pamats apšaubīt pieteicējas piedāvājuma īstumu. Pieteicējas vispārīga atsaukšanās uz to, ka izmaksas tiek segtas citā veidā, nav pietiekama.