Viens no Publisko iepirkumu likuma mērķiem ir piegādātāju brīva konkurence valsts un pašvaldību iepirkumos.
Tajā pašā laikā, šā likuma 3.pants paredz izņēmuma gadījumus, kuros likums un tādējādi publiskā iepirkuma procedūras nav jāpiemēro. Viens no šādiem gadījumiem ir, ja iespējamā iepirkuma priekšmeta izpildi plānots nevis nodot tirgum, bet pakalpojumu sniegt pašas publiskās personas spēkiem. Šādā gadījumā atbilstoši 3.panta pirmās daļas 7.punktam redakcijā, kura bija spēkā lietas izskatīšanas pēc būtības laikā, jāizpildās diviem nosacījumiem: 1) pakalpojumu veicošā institūcija atrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē; 2) tā galvenokārt sniedz pakalpojumus pasūtītājam. Tiesai ir jāpārbauda abu nosacījumu esība. Citus nosacījumus minētās Publisko iepirkumu likuma normas neparedz. Šobrīd spēkā esošā 3.panta pirmās daļas 7.punkta redakcija šos nosacījumus konkretizē, paredzot, ka pakalpojumu veicošā institūcija: 1) atrodas viena vai vairāku pasūtītāju pilnīgā kontrolē (šāda kontrole izpaužas kā tiesības ietekmēt kontrolē esošās institūcijas darbības būtiskus mērķus un lēmumus); 2) vismaz 80 procentus tās gada finanšu apgrozījuma veido konkrētu uzdevumu izpilde kontrolējošo pasūtītāju interesēs vai citu pasūtītāju interesēs, kurus kontrolē institūciju kontrolējošie pasūtītāji; c) tās kapitāla daļas vai akcijas pilnībā pieder pasūtītājiem, kas to kontrolē.
[12] Tādējādi viens no jautājumiem, kurš ir apspriežams, lai atzītu Publiskā iepirkuma likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkta piemērošanas pamatotību, un par kuru ir strīds, ir - vai trešā persona atrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē. Tiesa ir atzinusi, ka tā nav šādā kontrolē, jo visām pašvaldībām, kuras dibinājušas trešo personu, jābūt gan kapitāldaļu īpašniecēm, gan pārstāvētām tās vadības institūcijās.
Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka publiskā iepirkuma procedūras izņēmums ir attaisnots, ja pasūtītājs attiecīgo personu kontrolē tāpat, kā savus dienestus. Tāda pati kontrole ir tad, ja iestāde var ietekmēt šīs personas lēmumus, tostarp gan attiecībā uz tās stratēģiskiem mērķiem, gan svarīgiem lēmumiem. Citiem vārdiem, iestādei ir jābūt iespējai veikt personas strukturālu un funkcionālu kontroli, turklāt tai jābūt faktiskai. Ja persona pieder vairākām iestādēm, tās var kopīgi veikt tādu pašu kontroli, nav nepieciešams, lai katra no iestādēm to veiktu atsevišķi. Kontrole, kas tiek veikta pār sabiedrību, nevar būt atkarīga tikai no vienas iestādes kontroles pilnvarām, kurai attiecīgajā sabiedrībā pieder vairākums kapitāldaļu (sk. 2012.gada 29.novembra sprieduma apvienotajās lietās C-182/H un C-183/H 27.-30.punktu). Eiropas Savienības Tiesa arī norādījusi, ka apstāklis, ka iestādei vienai vai kopā ar citiem publisko tiesību subjektiem pieder visas kapitāla daļas, principā norāda, ka tā kontrolē šo sabiedrību gluži tāpat kā savus dienestus (sk. 2008.gada 13.novembra sprieduma lietā C-324/07 31.punktu). Tas, protams, neizslēdz nepieciešamību pārbaudīt, kādā veidā konkrētajā gadījumā noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība un kāda ir katras publiskās personas ietekme.
[13] Izskatāmajā lietā no sprieduma nav skaidrs, kādās proporcijās atbildētājām pieder kapitāldaļas un kā tiek pieņemti lēmumi. Tādēļ tiesas izdarītais secinājums, ka pasūtītāja nekontrolē trešo personu Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkta izpratnē, nav pamatots un pirmšķietami - arī pareizs.
Pamatots ir kasatoru arguments, ka tiesa nepamatoti nav ņēmusi vērā ne Komerclikuma normas, ne speciālo regulējumu likumā „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”. Vispārīgi atbilstoši Komerclikuma 209.pantam sabiedrības ar ierobežotu atbildību pārvaldes institūcijas ir dalībnieku sapulce un valde, kā arī padome (ja tāda ir izveidota). 211.panta pirmā daļa noteic, ka katra daļa dalībniekam dod vienu balsi, ja statūtos nav noteikts citādi. Atbilstoši 221.pantam un turpmākajām normām sabiedrības valde ir izpildinstitūcija, kuru ievēl dalībnieku sapulce un kura atskaitās dalībnieku sapulcei. 210.panta pirmā daļa noteic dalībnieku sapulces vispārīgo kompetenci, bet atbilstoši panta otrajai daļai tai ir tiesības pieņemt arī tādus lēmumus, kas ietilpst valdes vai padomes kompetencē.
Tādēļ, lai secinātu, ka atbildētājas pār trešo personu neveic paredzēto kontroli, nepamatoti ir piešķirta izšķiroša nozīme apstāklim, kas netieši izriet no sprieduma, ka attiecīgās paš valdības nav pārstāvētas trešās personas valdē.