[14]Tālāk norādāms, ka tiesas noteiktais pierādīšanas standarts, ka pieteicējai jāpierāda būvniecības izmaksu pozīciju atbilstība vidējām tirgus cenām, ko pieteicēja tādā veidā nav darījusi, iespējams, novedis arī pie citiem tiesas pārkāpumiem pierādījumu pārbaudē.
Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda divus iebildumus. Pirmkārt, ka tā ir iesniegusi tiesā pierādījumus, kas, tās ieskatā, pamato neiegūtās peļņas apmēru, proti, Grant Thornton veikto zaudējumu novērtējumu, LBS-Konsultants veikto ekspertīzi par būvniecības izmaksu aprēķiniem, kā arī izziņu par pieteicējas vidējiem peļņas rādītājiem no apgrozījuma 2013.–2015.gadā, bet tiesa šos pierādījumus nav vērtējusi kopsakarā.
Otrkārt, pieteicēja norāda, ka tiesa ir pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu, nedodot pieteicējai norādījumus un ieteikumus par pierādījumiem. Proti, pieteicējas ieskatā, ja vien tiesa būtu jau lietas izskatīšanas gaitā sniegusi norādījumus par to, ka esošie pierādījumi nav pietiekami, pieteicēja būtu centusies sagādāt citus pierādījumus, piemēram, būtu pasūtījusi būvekspertīzi citam ekspertam, vai lūgusi tiesai tādu noteikt pašai. Šobrīd pieteicējai neesot saprotams, kādus vēl citus pierādījumus tā varēja iesniegt, lai pierādītu neiegūtās peļņas apmēru.
[15] Vispirms atgādināms, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 149.pantam pierādījumi administratīvajā lietā ir ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti administratīvā procesa dalībnieku prasījumi un iebildumi, kā arī ziņas par citiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Atbilstoši 154.panta otrajai daļai nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Savukārt pierādīšanas līdzekļi administratīvajā procesā citastarp ir procesa dalībnieku paskaidrojumi, rakstveida pierādījumi un ekspertīze (Administratīvā procesa likuma 161., 167., 178.pants).
Tādējādi peļņas gūšanas fakts un tās apmērs var būt pamatots gan ar rakstveida pierādījumiem, gan ekspertīzi, un vispārīgi tādi pierādījumi, kas aptver gan finanšu jomas, gan būvniecības jomas speciālistu atzinumus par neiegūtās peļņas apmēru, ir pieļaujami un attiecināmi. Līdz ar to, ja pieteicēja šādus pierādījumus ir iesniegusi, vispārīgi tā ir pildījusi personas, kura cietusi zaudējumus, pienākumu iesniegt neiegūtās peļņas apmēru pamatojošus pierādījumus. Savukārt tiesai ir pienākums tos visus pārbaudīt un novērtēt.
Turklāt, kā pamatoti norāda pieteicēja, tai lietas izskatīšanas pēc būtības laikā aktuāls ir arī jautājums, vai tās iesniegtie pierādījumi ir pietiekami. Šeit tiesai ir pienākums nodrošināt, lai visiem procesa dalībniekiem būtu iespēja pilnvērtīgi izteikt savus apsvērumus un iebildumus par zaudējumu aprēķinu un to pamatojošiem pierādījumiem un attiecīgi iesniegt savu pozīciju apliecinošus pierādījumus. Gan iesniegto pierādījumu pieļaujamības un attiecināmības, gan to saturiskā izvērtējuma procesā ir sagaidāms, ka tiesa aicina pārējos procesa dalībniekus izteikt savus konkrētus un motivētus apsvērumus un iebildumus. Savukārt pieteicējai ir dodama iespēja šādus iebildumus atspēkot, sniegt savus skaidrojumus par tiem, iesniegt papildu pierādījumus vai lūgt tiesu tādus iegūt. Tādā veidā, uzklausot procesa dalībnieku apsvērumus un iepazīstoties ar to sniegtajām ziņām, tiesa var pilnvērtīgi novērtēt neiegūtās peļņas atlīdzinājuma prasījuma un aprēķina pamatotību un šā novērtējuma procesa laikā savas kompetences ietvaros procesa dalībniekiem uzdot jautājumus un dot norādījumus.
[16] Administratīvajā procesā iedibinātais objektīvās izmeklēšanas princips prasa no tiesas aktīvu iesaisti lietas izskatīšanā. Vienlaikus no tā neizriet tiesas pienākums iestāties pieteicēja vietā un meklēt pieteicēja pozīcijas apstiprinošus pierādījumus. Šāda pieeja balstīta gan tajā, ka tiesai vispār nav jānostājas viena procesa dalībnieka pusē, gan tajā, ka zaudējumu atlīdzināšanas lietās informācija par ciestajiem zaudējumiem vislabāk ir zināma tieši pašai cietušajai personai. Tādējādi objektīvās izmeklēšanas princips zaudējumu atlīdzināšanas lietās nesniedzas tik tālu, ka pašai tiesai būtu jāiegūst konkrēti pierādījumi vai jādod pieteicējai tādi norādījumi par pierādījumu iesniegšanu, lai panāktu tieši pieteikuma apmierināšanu. Zaudējumu atlīdzināšanas lietās objektīvās izmeklēšanas principam un tiesas aktīvai iesaistei pierādījumu vākšanā var būt mazāka loma nekā citās administratīvajās lietās. Tomēr minētais nenozīmē, ka tāpēc šajās lietās objektīvās izmeklēšanas princips nebūtu piemērojams vispār. Tiesa var dot (tai attiecīgos apstākļos ir jādod) tādus norādījumus, lai tiktu nodrošinātas pieteicējas tiesības un dota iespēja izpildīt pienākumu pierādīt savu prasījumu. Procesa dalībniekiem ne vien no sprieduma, bet jau lietas pēc būtības izskatīšanas laikā būtu jāsaprot, vai ir nepieciešama papildu pierādījumu iesniegšana. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka zaudējumu atlīdzināšanas lietās principā ir izslēgta iespēja nonākt pie pieteicējam pilnībā vai daļā labvēlīga sprieduma, kas savukārt būtu pretēji efektīvai tiesību aizsardzības būtībai. Tādēļ, lai tiesību aizsardzība būtu efektīva, ir sagaidāms, ka tiesa rīkojas aktīvāk un nepieciešamības gadījumā dod pieteicējam atbilstošus norādījumus vai ieteikumus.
[17] No pārsūdzētā sprieduma konstatējams, ka tiesa nav vērtējusi visus pieteicējas norādītos iesniegtos pierādījumus, tostarp to kopsakarā. Turklāt redzams, ka pasūtītāja bija sniegusi tiesai savus paskaidrojumus un atzinumu par pieteicējas iesniegto ekspertīzi, kurā citstarp secināts, ka peļņa, ko pieteicēja, iespējams, varēja gūt iepirkuma izpildes gadījumā, ir 116 389,35 euro (lietas 13.sējuma 118.–134.lpp.). Arī šos pierādījumus tiesa nav vērtējusi, lai arī tie ir pievienoti lietai. Vienlaikus nav arī secināms, ka tiesa tos būtu atzinusi par nepieļaujamiem vai neattiecināmiem. Turklāt no tiem citstarp, iespējams, var secināt, ka šajā gadījumā būtībā nepastāv strīds, ka pieteicēja peļņu būtu guvusi, bet pastāv vienīgi par to, kādā apmērā tā būtu bijusi.
Tādējādi ir atzīstams, ka tiesa, nepārbaudot un nevērtējot visus lietā iesniegtos pierādījumus un norādītos apstākļus, tostarp to kopsakarā, ir pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu, un tam var būt ietekme uz rezultātu.
[18]Turklāt Senāts piekrīt pieteicējai, ka no pārsūdzētā sprieduma un tiesas rīcības pierādījumu pārbaudē un vērtēšanā lietas izskatīšanas pēc būtības laikā, pieteicējai varēja nebūt saprotams, vai un kādi papildu pierādījumi tai bija jāiesniedz.
Šeit norādāms, ka tiesai, vērtējot visus pieteicējas iesniegtos pierādījumus, arī jāraugās, lai atbilstoši šā sprieduma 15. un 16.punktā norādītajam nepieciešamības gadījumā pienācīgi tiktu uzklausīti visi procesa dalībnieki un nodrošinātas viņu procesuālās tiesības, tostarp iesniegt papildu pierādījumus.
[19]Rezumējot iepriekš teikto, Senāts vēlas uzsvērt, ka neiegūtās peļņas atlīdzinājuma lietās nebūtu pamatoti, ka gadījumā, ja principā nav šaubupar to, ka privātpersonai ir radīti zaudējumi, tiesa nenosaka nekādu atlīdzinājumu tikai tāpēc, ka nav iespējams konstatēt precīzu tā apmēru vai personas prasīto maksimālo apmēru. Šāda pieeja padarītu Eiropas Savienības tiesībās garantēto tiesību uz atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējamu.
Tā kā pārsūdzētajā spriedumā tiesa ir noteikusi pārlieku striktu negūtās peļņas pierādīšanas standartu, turklāt tiesas secinājumi par neiegūtās peļņas apmēru nav pamatoti ar vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītu pierādījumu analīzi, ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai.