Izskatāmajā lietā pasūtītājam nebija radušās šaubas par piedāvājuma īstumu, proti, par to, ka uzvarējušais pretendents par piedāvāto cenu spēs izpildīt līgumu. Tātad pasūtītājs nav saskatījis pamatu Publisko iepirkumu likuma 48.pantā paredzētās procedūras piemērošanai. Savukārt tiesas spriedumā atzīts, ka pasūtītājs nav objektīvi novērtējis uzvarējušā pretendenta piedāvājumu un tādēļ nepamatoti nav izmantojis rīcības brīvību pārbaudīt piedāvājuma īstumu.
[7] Attiecībā uz tiesas kompetenci Eiropas Savienības Pirmās instances tiesa lietā, kurā tika veikta cenas pamatojuma pārbaude, norādījusi, ka tiesai jākontrolē vienīgi tas, kā tiek ievēroti procesuālie un ar pamatojumu saistītie noteikumi, kā arī jāpārbauda faktu saturiskā precizitāte un tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (sk. Eiropas Savienības Pirmās instances tiesas 2005.gada 6.jūlija sprieduma lietā T-148/04 47.punktu).
Tātad tiesai nav kompetences iejaukties pasūtītāja novērtējuma brīvībā, bet tai ir jāpārbauda vienīgi tas, vai pasūtītāja rīcība, neveicot cenas pamatojuma pārbaudi, nav acīmredzami kļūdaina. Proti, vai pasūtītājs nav pieļāvis kļūdas novērtējuma brīvības izmantošanā. Tādēļ vispārīgi nav izslēdzams, ka šādas kontroles ietvaros tiesa var atzīt pasūtītāja kļūdu, tam nesaskatot pamatu cenas pārbaudes nepieciešamībai, bet attiecīgo pretendentu atzīstot par uzvarētāju. Tomēr tiesai principā nav jāveic tik detalizēta attiecīgā pretendenta cenas pārbaude, kāda tā varētu būt Publisko iepirkumu likuma 48.panta piemērošanas gadījumā (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-24/2014 8.punktu).
[8] Secinājums, ka pasūtītājam noteikti vajadzēja rasties šaubām par piedāvājuma cenu, balstāms uz objektīviem faktiem un no tiem izrietošiem racionāliem apsvērumiem, ka par piedāvāto cenu nav iespējams izpildīt līgumu. Tātad tiesai bija jākonstatē pasūtītāja pieļautās acīmredzamās kļūdas SIA „KFK Apsargs” finanšu piedāvājuma vērtējumā, kas liecina, ka par piedāvāto cenu līgumu nav iespējams izpildīt. Pirmās instances tiesa šādu secinājumu nav izdarījusi.
[9] Tiesa, izvērtējusi SIA „KFK Apsargs” finanšu piedāvājumu, secināja, ka piedāvājumā nepamatoti nav norādītas izmaksas, kas rastos par dežurantu formas tērpu iegādi, izmaksas, kas rastos, paredzot piemaksu darbiniekiem par darbu svētku dienās, un izmaksas, kas saistītas ar darbinieku maiņu naktī. Tas, ka pretendentam šādas izmaksas varētu rasties, pats par sevi neliecina, ka par piedāvāto cenu līgumu acīmredzami nevarēs izpildīt.
Arī šo izmaksu rašanās nav vērtējama viennozīmīgi. Gan pasūtītājs, gan Birojs uzskata, ka šādas izmaksas pretendentam varētu arī nerasties un attiecīgi tās varēja nenorādīt finanšu piedāvājumā. Iestādes norādījušas gan uz atšķirīgu Darba likuma normu interpretāciju attiecībā uz piemaksu par darbu svētku dienās aizstāšanu ar brīvdienas piešķiršanu citā laikā, gan uz to, ka nav konkrētas metodoloģijas, kā piedāvājumā norādāmas formas tērpu izmaksas (ja tie, piemēram, iegādāti jau iepriekš), gan arī uz to, ka iepirkuma nolikums neparedz dežurantu darba organizāciju noteiktā veidā, kas savukārt piešķir izvēles iespējas pretendentiem. Augstākā tiesa atzīst, ka šo apstākļu vērtējums prasa padziļinātu izpēti, kas neatbilst tiesas kompetencei gadījumā, kad pasūtītājam nav radušās šaubas par piedāvājuma pamatotību.
[10] Tā kā tiesa nav konstatējusi, ka SIA „KFK Apsargs” piedāvājums ir acīmredzami nepamatoti lēts, kas savukārt varētu balstīt secinājumu par acīmredzamu kļūdu pasūtītāja novērtējuma brīvības izmantošanā, tiesa nepamatoti atzinusi, ka pasūtītājam bija jāpiemēro Publisko iepirkumu likuma 48.pantā paredzētā procedūra piedāvājuma pamatotības pārbaudei. Tādēļ tiesas spriedums atceļams un lieta nosūtāma pirmās instances tiesai jaunai izskatīšanai.