Saskaņā ar Konkursa nolikuma 3.2.2.2. punktu pretendentam iepriekšējo 3 (trīs) gadu laikā (2020., 2021., 2022. un 2023. gadā līdz piedāvājuma iesniegšanas dienai) ir pieredze vismaz 1 (vienas) mobilās lietotnes (gan iOS, gan Android operētājsistēmām) izstrādē, kur līguma summa ir vismaz 50 000,00 euro (piecdesmit tūkstoši euro un 00 centi), neskaitot PVN.
Iesniedzējs uzskata, ka tā piedāvājums ir noraidīts nepamatoti, jo tas mobilo lietotni nebija izstrādājis kāda pasūtītāja uzdevuma ietvaros, tādēļ līgums par tās izstrādi netika slēgts un Iesniedzējam nebija iespējams iesniegt Konkursa nolikuma 4.2.2.punktā minētos dokumentus (pasūtītāja atsauksmi, pakalpojumu nodošanas un pieņemšanas aktu). Vienlaikus Iesniedzējs norādīja, ka mobilās lietotnes izstrādē pretendents bija investējis naudas līdzekļus, kas pārsniedz 50 000,00 euro bez PVN, un šo summu veidoja lietotnes izstrādē iesaistīto speciālistu darba alga, izmantotie materiāli, administratīvās izmaksas u.tml. Šāda informācija norādīta arī Iesniedzēja piedāvājumā iesniegtajā apliecinājumā, kā arī 2023.gada 29.decembra papildus sniegtajā skaidrojumā Pasūtītāja iepirkuma komisijai.
No Pasūtītāja pārstāvju skaidrojumiem secināms, ka Iesniedzējs tika atzīts par neatbilstošu Konkursa nolikuma 3.2.2.2.punkta prasībai, jo iepirkuma komisijai nebija iespēju objektīvi pārliecināties par Iesniedzēja norādītās informācijas patiesumu, turklāt Iesniedzējs arī netika iesniedzis nekādu papildu informāciju par mobilās lietotnes “Huntgate” izstrādes izmaksām, kā vien atkārtoti apliecināja jau piedāvājumā norādīto informāciju. Pasūtītāja pārstāvji arī vērsa uzmanību, ka pēc Iesniedzēja lūguma iepirkuma komisija pagarināja sākotnēji noteikto papildu informācijas iesniegšanas termiņu, tomēr pēc būtības nekādi papildu dokumenti jeb pierādījumi no Iesniedzēja puses iesniegti netika.
Iesniegumu izskatīšanas komisija, izvērtējot Konkursa nolikuma 3.2.2.2. un 4.2.2. punkta prasības, norāda, ka Pasūtītāja vēlme objektīvi pārliecināties par pretendenta iepriekš izstrādātās mobilās lietotnes līguma izmaksām ir loģiska un saprotama. Sekojoši, neskatoties uz to, ka Iesniedzējs mobilo lietotni nav izstrādājis kāda cita pasūtītāja uzdevumā un par to nav noslēgts attiecīgs līgums, jebkurā gadījumā ir pašsaprotami, ka, pat izstrādājot kādu produktu vai preci (šajā gadījumā – mobilo lietotni) sava uzņēmuma iekšienē, tas ir saistīts ar zināmām izmaksām. Attiecīgi tieši par šīm izmaksām arī bija nepieciešams iesniegt kādus dokumentālus pierādījumus (piem., grāmatvedības dokumenti u.tml.), ko Iesniedzējs nav izdarījis. Tikai un vienīgi Iesniedzēja apliecinājums par lietotnes izstrādes summas apmēru nav atzīstams par objektīvi ticamu. Vērā ņemams, ka Konkursa nolikuma 4.2.2. punkts pieļauj iespēju pretendentam iesniegt jebkādus citus pieredzi apliecinošus dokumentus, ja pretendentam objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams iesniegt Pasūtītāja norādītos, vienlaikus pretendentu šo dokumentu izvēlē arī nekādi neierobežojot. Iesniedzējs šo iespēju nav izmantojis, lai arī tika lūdzis Pasūtītājam papildu laiku attiecīgās informācijas sagatavošanai.
Uz izskatāmo lietu pēc analoģijas attiecināms Senāta 2019. gada 9. decembra lēmumā lietā Nr. SKA-1730/2019 norādītais, ka vispārīgi nevar noliegt, ka informācija no pašiem pakalpojumu sniedzējiem varētu sniegt priekšstatu par pakalpojumu atbilstību pasūtītāja vajadzībām, tomēr jāņem vērā, ka šāda veida novērtējums būtībā prasītu pasūtītājam paļauties uz pretendenta apgalvoto. Savukārt, paļaujoties vienīgi uz pretendenta norādītajām ziņām, pasūtītājam nāktos uzņemties risku, ka piedāvājums faktiski tomēr var neatbilst pasūtītāja vajadzībām. Ne tiesa, ne arī pretendents nevar uzspiest pasūtītājam uzņemties šādu risku. Pasūtītājam ir tiesības noteikt tādus iepirkuma kvalifikācijas un vērtēšanas kritērijus, kas pēc iespējas ļauj izslēgt šaubas par neatbilstoša piedāvājuma iespējamību.
Arī Senāta 2015. gada 25. aprīļa lēmumā lietā Nr.SKA-511/2015 norādīts, ka apstākļos, kad ir prasīti konkrēti pierādījumi preces atbilstībai, to pamatojot ar konkrētu dokumentu (preces ražotāja tehnisko dokumentāciju), pretendenta vienpersoniski sniegtā informācija par līguma izpildi nav atzīstama par saistošu, jo šāds apraksts un apsolījums norāda vienīgi uz pretendenta uzskatu par savu piedāvājumu, bet pats par sevi neapliecina tā satura patiesumu. Minētā atziņa pēc analoģijas attiecināma arī uz šajā lietā vērtējamo jautājumu.
Ievērojot iepriekš minēto, iesniegumu izskatīšanas komisija uzskata, ka, tā kā Iesniedzējs nav iesniedzis nevienu dokumentu, kas objektīvi apliecinātu tā atbilstību Konkursa nolikuma
3.2.2.2. punkta prasībām, Pasūtītāja iepirkuma komisija pamatoti lēmusi par Iesniedzēja neatbilstību šai prasībai.
Iesniegumu izskatīšanas komisija arī nepiekrīt Iesniedzēja iesniegumā minētajam, ka Pasūtītāja iepirkuma komisijai šajā gadījumā bija pamats rīkoties pēc analoģijas ar Publisko iepirkumu likuma 42.panta piektās daļas 2.punkta c) apakšpunktu, kas pieļauj izslēgšanas noteikumu neesamību apliecināt ar zvērestu, ja attiecīgie dokumenti netiek izsniegti, un attiecīgi bija jāpieņem pretendenta sniegtais skaidrojums. Iesniegumu izskatīšanas komisija norāda, ka norādītā kārtība, turklāt tikai noteiktos gadījumos attiecas vienīgi uz izslēgšanas nosacījumu neesamības apliecināšanu, nevis piegādātāja tehnisko un profesionālo spēju pārbaudi. Līdz ar to Iesniedzēja iesniegums šajā daļā ir nepamatots.