[32] Kasācijas sūdzībā, pamatojot apgalvojumu, ka strīdus tāmes izsniegšana neļaus sasniegt pieteicēja mērķi, norādīts, ka konkrētajā gadījumā būvniecības izmaksu pamatotību apliecina gan tas, ka trešā persona iepirkumā bija iesniegusi lētāko piedāvājumu, gan tas, ka būvniecības izmaksu sadārdzinājums esot bijis neliels – 0,72 % – un atbilstošs Publisko iepirkumu likumā paredzētajam pieļaujamam sadārdzinājuma apjomam. Tomēr šie argumenti ir vērsti uz to, kāpēc, trešās personas ieskatā, konkrētajā gadījumā būvniecības izmaksu sadārdzinājums bija pamatots, nevis uz to, kāpēc būtu uzskatāms, ka iepazīšanās ar strīdus tāmi neļautu izdarīt secinājumus par izmaksu sadārdzinājuma pamatotību.
[33] Apgalvojumu, ka strīdus tāmes izsniegšana neļaus sasniegt pieteicēja mērķi, trešā persona pamatojusi arī ar to, ka pieteicējs neesot kompetents analizēt strīdus tāmes (jo nav būvniecības nozares speciālists), kā arī nemaz neesot tiesīgs to darīt, jo būvniecības izmaksu pamatotības izvērtējums esot tiesībaizsardzības iestāžu kompetencē.
Senāts tam nepiekrīt. Kā jau minēts, ikviena sabiedrības locekļa interese par publisko līdzekļu izlietojumu vispārīgi ir leģitīma, jo sabiedrībai ir tiesības sekot līdzi tam, kā tiek izlietota nodokļu maksātāju budžetā iemaksātā nauda. Neviena tiesību norma nenoteic, ka vienīgi tiesībaizsardzības iestādes būtu tiesīgas izdarīt secinājumus par publisko līdzekļu izlietojuma lietderību un pamatotību. Līdz ar to ikvienam sabiedrības loceklim ir tiesības interesēties un izdarīt savus secinājumus par publisko līdzekļu izlietojumu, un šādas intereses pamatotība nav atkarīga no konkrētas personas izglītības vai profesionālās pieredzes.
Savukārt tas, vai sabiedrības locekļa interese iepazīties ar informāciju, ka saistīta ar publisko līdzekļu izlietojumu, atsver intereses, kuru dēļ konkrētajai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss, izvērtējams, katrā konkrētā gadījumā līdzsvarojot lietā pretstatītās intereses.
[34] Trešā persona to, ka tā iepirkumā bija iesniegusi lētāko piedāvājumu un būvniecības gaitā izmaksu sadārdzinājums bijis neliels – 0,72 %, izvirza arī kā argumentu, kāpēc sabiedrībai konkrētajā gadījumā nevajadzētu rasties bažām par publisko līdzekļu izlietojuma pamatotību. Šajā sakarā Senāts norāda, ka šāda veida argumenti vispārīgi ir tādi, kas ņemami vērā, izvērtējot, vai konkrētajā gadījumā pastāv sevišķas sabiedrības intereses iepazīties ar publiskā iepirkuma ietvaros iesniegtu komercnoslēpumu. Tomēr tas nenozīmē, ka šādi argumenti ikvienā situācijā paši par sevi ir pietiekami, lai atzītu, ka nepastāv tādas sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu atsvērt ar komercnoslēpuma izsniegšanu saistītu netraucētas konkurences apdraudējumu. Tas, ka publiskie līdzekļi izlietoti iepirkuma procedūras rezultātā, iepirkuma uzvarētājs tika izvēlēts pēc zemākās piedāvātas cenas un iepirkuma līguma izpildes laikā sadārdzinājums bijis neliels, neizslēdz, ka informācijas pieprasītājs varētu norādīt uz kādiem īpašiem apstākļiem, kas, neskatoties uz minēto, konkrētajā gadījumā tomēr pamato sevišķu sabiedrības interesi.
[35] Izskatāmajā gadījumā pieteicējs, pamatojot bažas par nepamatotu būvniecības izmaksu sadārdzinājumu, ir atsaucies uz būvniecības nozarē konstatētu karteli. Senāts atzīst, ka tas, ka konkrēta objekta būvniecība ir bijusi saistīta ar karteļa vienošanos, varētu būt apstāklis, kas norāda uz sevišķām sabiedrības interesēm pārliecināties par publisko līdzekļu izlietojuma pamatotību.
Vienlaikus Senāts konstatē, ka tiesa, lai arī spriedumā ir norādījusi uz šādu pieteicēja argumentu, pēc būtības tam vispār nav pievērsusies un attiecīgi nav noskaidrojusi, vai atsauce uz būvniecības karteļa esību konkrētajā gadījumā varētu pamatot bažas par nepamatotu izmaksu sadārdzinājumu tieši konkrētajā objektā. Tiesa izskatāmajā lietā tikai atsaukusies, ka sabiedrībai vispārīgi ir pamatota interese par publisko līdzekļu izlietojumu. Līdz ar to tiesa nav centusies noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā pastāv nevis vispārīga, bet sevišķa sabiedrības interese, kas atsvērtu apdraudējumu, ko netraucētas konkurences nodrošināšanai var radīt publiskā iepirkuma dokumentācijā ietverta komercnoslēpuma izsniegšana. Tomēr, kā jau norādīts šā sprieduma 16. un 17.punktā, tam šāda veida lietās ir izšķiroša nozīme.
[36] Šajā sakarā Senāts uzskata par nepieciešamu atkārtoti uzsvērt, ka publiskā iepirkuma dokumentācijā ietverta komercnoslēpuma izsniegšana irpieļaujama tikai tad, ja konkrētajā gadījumā pastāv sevišķa sabiedrības interese, kuras nodrošināšana nav iespējama bez piekļuves konfidenciālajai informācijai. Līdz ar to, izsverot šādas informācijas izsniegšanas pamatotību, jāpievērš uzmanība arī tam, kā informācijas izsniegšana konkrētajā gadījumā veicinās sabiedrības sevišķo interešu nodrošināšanu. Proti, jāpievērš uzmanība tam, cik lielu ieguvumu no informācijas izsniegšanas konkrētajā gadījumā gūs tieši sabiedrība, nevis tikai konkrētais informācijas pieprasītājs kā viens no sabiedrības locekļiem. Tāpēc šādā lietā, izsverot, vai konkrētā gadījumā ir pamats izsniegt konfidenciālo informāciju, ir ņemams vērā arī tas, kas ir tā persona, kas informāciju pieprasa, un kāds informācijas izsniegšanas gadījumā būtu šīs personas ieguldījums visas sabiedrības interešu nodrošināšanā.
Tā, piemēram, ja informāciju pieprasa žurnālists, kas darbojas pētnieciskās žurnālistikas laukā, var pieņemt, ka informācijas izsniegšana šādai personai varētu sniegt vērā ņemamu ieguldījumu sabiedrības informēšanā par jautājumu, saistībā ar kuru konstatētas sevišķās sabiedrības intereses. Minētais pamatojams ar žurnālistu darbības lomu demokrātiskā sabiedrībā un žurnālista darba specifiku, proti, to, ka žurnālista pienākums ir godprātīgi un pilnīgi iedziļināties un izpētīt analizējamo jautājumu, lai tā rezultātā sabiedrībai varētu sniegt objektīvu un kompetentu skatījumu (Senāta sprieduma lietā Nr. SKA-183/2023 36.punkts). Turklāt, tā kā no likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” izriet, ka komercnoslēpums vispārīgi nav publicējama informācija (likuma 7.panta septītā daļa), šāda informācija žurnālistam tiktu izsniegta nevis ar mērķi to vienkārši publiskot, bet ar mērķi to analizēt, lai pēc tam publiskotu analīzes rezultātā izdarītos secinājumus. Savukārt privātpersonai, kas nav žurnālists, nav šādu no likuma izrietošu pienākumu.
Izskatāmajā gadījumā tiesa, atzīstot pieteicēja kā privātpersonas tiesības saņemt strīdus tāmi, pretstatīto interešu līdzsvarošanu ir pamatojusi ar atsaukšanos uz sabiedrības tiesībām, sabiedrības interesi un nepieciešamību, lai sabiedrībai būtu pieejama konkrēta informācija. No minētā izriet, ka tiesa strīdus tāmes izsniegšanu pieteicējam būtībā ir pielīdzinājusi situācijai, kurā informācijas izsniegšana noved pie visas sabiedrības sevišķās intereses nodrošināšanas. Vienlaikus tiesa tam nav sniegusi pamatojumu, proti, tiesa nav pievērsusi uzmanību tam, kāds strīdus informācijas izsniegšanas gadījumā būtu tieši pieteicēja kā privātpersonas ieguldījums visas sabiedrības interešu nodrošināšanā.
[37] Rezumējot minēto, Senāts atzīst, ka tiesa, izsverot, kurai no lietā pretstatītajām interesēm konkrētajā gadījumā dodama priekšroka, nav apsvērusi visus apstākļus, kam šajā izvērtējumā ir nozīme.