Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 195.panta pirmajai daļai otrs kritērijs pagaidu aizsardzības piemērošanai ir apstāklis, ka pārsūdzētais administratīvais akts vai administratīvā akta neizdošanas sekas varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus (t.s. subjektīvais kritērijs).
Iepirkuma procedūras turpināšana, noslēdzot līgumu, novestu pie tā, ka tiesvedības beigās pieteicējai labvēlīga sprieduma gadījumā vairs nebūtu iespējams sasniegt to mērķi, ar kādu tā vērsusies tiesā, tas ir, piedalīties tiesiskā iepirkuma procedūrā. Augstākā tiesa jau iepriekš atzinusi, ka ar Administratīvā procesa likumā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem nav iespējams pierādīt konkrētus mantiskā izteiksmē izsakāmus zaudējumus, kas rastos, ja pretendents prettiesiska pasūtītāja lēmuma dēļ nevarētu turpināt piedalīties iepirkumā un pretendēt uz līguma slēgšanas tiesībām. Aizsardzības vērta ir personu interese piedalīties tiesiskā iepirkuma procedūrā pati par sevi, un tās aizsardzību nebūtu iespējams efektīvi nodrošināt, ja katrā pagaidu aizsardzības lūguma gadījumā tiesa pieprasītu pierādījumus par reāliem zaudējumiem, kas personai varētu rasties pasūtītāja prettiesiskā lēmuma dēļ (Augstākās tiesas 2017.gada 8.jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-1190/2017 (A420163817) 8.punkts).