Publisko iepirkumu likuma 2.pantā nostiprināti publiskā iepirkuma procedūras pamatprincipi – iepirkuma procedūras atklātums, piegādātāju brīva konkurence un vienlīdzīgaattieksme pret tiem, kāarī valsts un pašvaldības līdzekļu efektīvaizmantošana –, kascaurvij visu iepirkuma procedūru un ir paturami prātā gan iepirkuma dokumentācijas sagatavošanā, piedāvājumu atlasē un izvērtēšanā, gan īstenojot tiesas kontroli pār publiskā iepirkuma procedūrā pieņemto lēmumu tiesiskumu (S e n ā t a 2020.gada 4.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-619/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:0604.A420268518.6.S) 10.punkts). Šo principu loma ir nodrošināt iepirkuma priekšmeta piešķiršanā vienlīdzīgu attieksmi, kas izslēgtu starp pretendentiem negodīgu konkurenci un iepriekš zināmu priekšrocību piešķiršanu, vienlaikus sasniedzot publiskā iepirkuma regulējuma galveno mērķi – valsts budžeta līdzekļu efektīvu izlietojumu (sal. Senāta 2013.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-58/2013 (A420603010) 7.punkts, 2019.gada 9.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1730/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:1209.A420265119.6.L) 8.punkts). Iespēja iepirkuma nolikumā noteikt konkrētus kvalifikācijas un piedāvājumu pārbaudes kritērijus ir galvenais instruments, ar kura palīdzību pasūtītājs var panākt to, ka iepirkumā iegādātās preces vai pakalpojumi būs tādi, kā pasūtītājam nepieciešams, proti, ka tas saņems iepirkuma priekšmetam atbilstošu un pēc iespējas kvalitatīvu izpildījumu, tādējādi sasniedzot iepirkuma procedūras galveno mērķi – pasūtītāja līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot nekvalitatīva izpildījuma risku. Tālab Publisko iepirkumu likums pasūtītājam paredz visai plašu rīcības brīvību konkrētu kvalifikācijas un piedāvājumu pārbaudes kritēriju noteikšanā (sal. Senāta 2019.gada 9.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1730/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:1209.A420265119.6.L) 8.punkts, 2020.gada 25.februāra lēmuma lietā Nr. SKA-948/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:0225.A420125120.6.L) 7.punkts). Tostarp likuma 46.panta pirmajā daļā noteikts, ka pasūtītājs var noteikt prasības attiecībā uz piegādātāja tehniskajām un profesionālajām spējām, kas nepieciešamas iepirkuma līguma izpildei, un šādas prasības var attiekties arī uz līguma izpildē iesaistīto personālu un piegādātāja pieredzi. Šīs tiesību normas pamatā ir ideja, ka tikai pats pasūtītājs vislabāk zina, kāda veida prece vai pakalpojums tam ir nepieciešams un kādu risku tas ir gatavs uzņemties, un tāpēc tieši pasūtītāja kompetencē ir izvirzīt prasības citstarp attiecībā uz pretendenta pieredzi un personālu, kas nodrošina, ka iepirkuma rezultātā tiks saņemts atbilstīgs izpildījums. Šie jautājumi primāri ir vienīgi paša pasūtītāja ziņā un izriet no tā mērķa, kura dēļ iepirkuma procedūra tiek rīkota. Savukārt pretendentu vai arī tiesas vērtējums par to, ka attiecīgo iepirkuma līgumu, iespējams, var izpildīt arī ar zemāku vai citu kvalifikāciju, lielā mērā būtu spekulatīvs un ārpus to kompetences (sal. Senāta 2015.gada 13.maija lēmuma lietā Nr. SKA-299/2015 (A420216014) 8.punkts, 2019.gada 9.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1730/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:1209.A420265119.6.L) 8.punkts, 2020.gada 25.februāra lēmuma lietā Nr. SKA-948/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:0225.A420125120.6.L) 7.punkts).
[7] Vienlaikus minētais nenozīmē, ka pasūtītāja rīcība prasību noteikšanā varētu būt patvaļīga. Pasūtītājs ir saistīts ar to, ka ir pieļaujams izvirzīt tikai tādas prasības, kas objektīvi vērstas uz iepirkuma mērķu sasniegšanu, proti, kvalitatīva izpildījuma saņemšanu. Savukārt tādas prasības, kas ir vērstas uz konkrētu pretendentu interešu nodrošināšanu, radot tiem nepamatotas priekšrocības iepirkumā iepretim citiem konkurentiem, vai konkurences ierobežošanu pašu par sevi, nav pieļaujamas (sal. S e n ā t a 2018.gada 23.marta lēmuma lietā Nr. SKA-1060/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0323.A420339317.6.L) 23.punkts, 2018.gada 21.maija lēmuma lietā Nr. SKA-1222/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0521.A420171118.5.L) 8.punkts, 2018.gada 18.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1675/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:1218.A420282018.5.L) 21.punkts). Tālab samērīguma princips kā vispārējais tiesību princips ne tikai caurvij visu publisko iepirkumu regulējumu, bet arī ir tieši noteikts vairākās Publisko iepirkumu likuma normās, kas regulē kvalifikācijas un piedāvājumu pārbaudes kritēriju noteikšanu. Tostarp saskaņā ar likuma 41.panta otro daļu pasūtītājam šā likuma 45. un 46.pantā minēto prasību apjoms (tātad arī prasību attiecībā uz pretendenta tehniskajām un profesionālajām spējām, arī pieredzi un personālu, apjoms), kā arī pieprasītais minimālo spēju līmenis konkrētā iepirkuma līguma izpildei ir jānosaka samērīgi iepirkuma līguma priekšmetam. Minētajā tiesību normā ietvertais regulējums pārņemts no Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 26.februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK 58.panta 1.punkta otrās daļas, kas paredz, ka visām prasībām(attiecībā uz dalību iepirkumā) jābūt saistītām un samērīgām ar līguma priekšmetu. Savukārt pirms minētās direktīvas un šajā lietā piemērojamā Publisko iepirkumu likuma spēkā stāšanās līdzīgs regulējums bija iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (turpmāk – Direktīva 2004/18/EK), 44.panta 2.punkta otrajā daļā, kas paredzēja, ka direktīvas 47. un 48.pantā (attiecas uz ekonomisko un finansiālo stāvokli un tehniskajām un profesionālajām spējām) minētās informācijas apjomam un minimālajiem iespēju līmeņiem, kas prasīti saistībā ar konkrētu līgumu, jābūt attiecinātiem uz minētā līguma priekšmetu un samērojamiem ar to. Tālab, lai noskaidrotu Publisko iepirkumu likuma 41.panta otrajā daļā ietvertā samērīguma principa saturu, ir ņemama vērā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos atrodamā minētās direktīvas normas interpretācija. Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot Direktīvas 2004/18/EK 44.panta 2.punkta otro daļu lietā, kurā bija strīds par līgumslēdzējiestādes izvēlētajiem rādītājiem, lai noteiktu minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, atzina, ka šādiem rādītājiem ir jābūt objektīvi piemērotiem saimnieciskās darbības subjekta iespēju noskaidrošanai. Noteiktajam slieksnim ir jāatbilst attiecīgā līguma nozīmīgumam, esot par objektīvu pierādījumu pietiekamam ekonomiskam un finanšu pamatam, kas ļauj izpildīt šo līgumu, tomēr nepārsniedzot to, kas ir saprātīgi nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 18.oktobra sprieduma lietā Edukovizig un Hochtief Construction, C-218/11, ECLI:EU:C:2012:643, 29.punkts). No minētā izriet, ka iepirkuma nolikuma prasību samērīgums ir pārbaudāms, noskaidrojot, vai prasība ir samērojama tieši ar konkrētā līguma priekšmetu, tas ir, vai tā nepārsniedz to, kas saprātīgi nepieciešams konkrētā iepirkuma mērķa sasniegšanai (sal. Senāta 2017.gada 12.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-668/2017 ( ECLI:LV:AT:2017:1012.A420143216.2.S) 12.punkts). Arī citās publisko iepirkumu jomā pieņemtajās lietās Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot, vai konkrētā strīdus situācijā ir ievērots samērīguma princips, izšķiroša nozīme ir tieši tam, vai netiek pārsniegts tas, kas ir saprātīgi nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā situācijā panākamo mērķi (piemēram, šāda atziņa izteikta lietās, kurās tiesa ir vērtējusi, vai samērīguma principam atbilst dalībvalsts vai līgumslēdzējiestāžu izstrādātie noteikumi par direktīvu publiskā iepirkuma jomā īstenošanu: sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 2.maija sprieduma lietā 213.226.141.236 07.09.2020. 10:22 Anonīms sistēmas lietotājs Lavorgna Srl, C-309/18, ECLI:EU:C:2019:350, 24.punkts, 2020.gada 30.janvāra sprieduma lietā Tim SpA, C-395/18, ECLI:EU:C:2020:58, 5.punkts, 2020.gada 14.maija sprieduma lietā T-Systems, C-263/19, ECLI:EU:C:2020:373, 71.punkts). [8] Tādējādi situācijā, kad ir strīds par iepirkuma nolikuma prasību samērīgumu, vispirms ir noskaidrojama strīdus prasību būtība un, ievērojot attiecīgo prasību saturu un jēgu, pārbaudāms, vai attiecīgās prasības neietver ko tādu, kas pārsniedz saprātīgi nepieciešamo konkrētā iepirkuma mērķa sasniegšanai. Tāpēc nepamatots ir pieteicējas uzskats, ka pārbaudes par nolikuma prasību samērojamību ar iepirkuma līguma priekšmetu ietvaros ir izvērtējams, vai tikai un vienīgi ar konkrēto kvalifikāciju apveltīts pretendents spēs nodrošināt, ka tiek sasniegti konkrētā iepirkuma mērķi. Kā jau norādīts, kvalifikācijas prasību noteikšana vispārīgi ir pasūtītāja kompetencē ietilpstošs jautājums, un ne pretendenti, ne arī tiesa nevar pasūtītājam diktēt, kādas prasības ir nosakāmas, lai tas varētu pārliecināties par to, ka iepirkumā piedalās tādi pretendenti, kas spēs nodrošināt iepirkuma priekšmetam atbilstošu un kvalitatīvu izpildījumu. Šāds vērtējums faktiski nozīmētu iejaukšanos pasūtītāja rīcības brīvībā un neatbilstu publisko iepirkumu procedūras pamatprincipiem. Ciktāl attiecīgās prasības attaisno konkrētā iepirkuma līguma priekšmets, tiesai nav pamata tās atzīt par nesamērīgām tikai tāpēc vien, ka pretendenta vai iepirkumā ieinteresētās personas ieskatā tās nav pietiekami efektīvas, ekonomiski lietderīgas, ērtas vai nepieciešamas, lai pasūtītājs varētu veiksmīgi sasniegt iepirkuma mērķi, vai arī tāpēc, ka minētās personas strīdus prasībām gluži vienkārši neatbilst. Šajā sakarā Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka vispārīgi pretendenta iebildumi, ka konkrētā iepirkuma mērķi iespējams sasniegt, nosakot citādus kvalifikācijas vai piedāvājuma izvērtēšanas kritērijus, paši par sevi nepamato nolikuma prettiesiskumu (Senāta 2019.gada 9.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1730/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:1209.A420265119.6.L) 11.punkts).