Pieteicēja uzskata, ka birojam bija pienākums tieši izskatāmajā situācijā dot termiņu trūkumu novēršanai, jo tika pieļauta kļūda aprēķinā, kas ir cilvēciska un kuru tiesa var vērtēt pēc savas dzīves pieredzes. Pretējā gadījumā pieteicējas ieskatā tiek ierobežotas Satversmes 92.pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. Pieteicēja biroja pienākumu dot termiņu trūkumu novēršanai – korektās depozīta summas samaksai – pamato ar faktu, ka ir samaksāta daļa no depozīta maksājuma, kura apmērs un samaksas kārtība ir regulēta Publisko iepirkuma likuma 70.pantā.
Tomēr tiesa šim viedoklim nevar piekrist. Līdzīgs strīds tika skatīts Satversmes tiesā, kur Valsts prezidents apstrīdēja 2009.gada redakcijas Publisko iepirkumu likuma 83.2 panta un pārejas noteikumu 12.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.pantam. 2009.gada 16.jūlija likuma „Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” 46.pants papildināja Publisko iepirkumu likumu ar 83.2 pantu „Iesnieguma nodrošinājums”, kurš noteica, ka par iesnieguma iesniegšanu Iepirkumu uzraudzības birojam iesnieguma iesniedzējs maksā iesnieguma nodrošinājumu.
Savukārt likuma „Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” 50.pants papildināja Publisko iepirkumu likuma pārejas noteikumus ar 12.punktu, kurš noteica: „Šā likuma grozījums par tā papildināšanu ar 83.2 pantu stājas spēkā 2009. gada 1. septembrī.”
Šajā lietā pieteicējs norādīja, ka ar apstrīdētajām normām – pienākumu maksāt iesnieguma nodrošinājumu par iesnieguma iesniegšanu Iepirkumu uzraudzības birojam – tiek ierobežotas personas tiesības prasīt valsts un pašvaldību līdzekļu izmantošanas tiesiskuma pārskatīšanu taisnīgā tiesā, kā arī nav ievērots varas dalīšanas princips attiecībā uz likumdevējvaru un izpildvaru. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti likuma mērķa sasniegšanai, jo atsevišķu gadījumu dēļ, kad tiek iesniegtas nepamatotas sūdzības, ierobežojums tiekot noteikts visiem.
Satversmes tiesa atzina, ka iepirkuma procedūras apstrīdēšana ir līdzeklis, ar kuru tiesiska valsts nodrošina taisnīgumu un objektivitāti. Iepirkuma procedūras ietvaros pieņemto lēmumu un veiktās rīcības apstrīdēšana birojā ir iespēja valsts pārvaldes iekšienē labot kļūdu un nodrošināt efektīvu un pieejamu lēmuma pārskatīšanu, kas galvenokārt ir valsts un sabiedrības interesēs.
Godīgu konkurenci un labvēlīgu komercdarbības vidi iepirkumu jomā nevar garantēt, nenodrošinot efektīvu pasūtītāja lēmuma apstrīdēšanas mehānismu. Tātad, iepirkuma procedūras ietvaros nesamērīgi ierobežojot iespējas apstrīdēt pieņemtos lēmumus un samazinot iesniegto iesniegumu skaitu, netiek nodrošināts likumdevēja norādītais mērķis – veicināt iepirkuma procedūras efektivitāti. Satversmes tiesa apstrīdētās normas atzina par neatbilstošām Satversmes 92.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 19.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-77-01 29., 34.punktu).
Balstoties uz Satversmes tiesas spriedumā izteiktajām atziņām, spriedumā minētie secinājumi tika ņemti vērā, izstrādājot jauno Publisko iepirkumu likuma regulējumu, kur 70.pantā ir ietverts depozīta maksājums, līdzīgi kā iepriekš minētajā 2009.gada Publisko iepirkumu likuma redakcijas 83.2 pantā bija noregulēts nodrošinājuma maksājums. Tomēr Publisko iepirkumu likuma anotācijā nav atrodams pamatojums depozīta maksājuma nepieciešamībai, samaksas apmēram un kārtībai.
Vienlaikus identiska satura norma ir iestrādāta Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 74.pantā. Minētajā pantā ir noregulēts depozīta maksājuma apmērs un samaksas kārtība, iesniedzot birojam iesniegumu. No šī likuma anotācijas izriet, ka piedāvātais modelis novērš iepriekš norādītā Satversmes tiesas 2010.gada 19.aprīļa spriedumā lietā Nr.2009-77-01 „Par Publisko iepirkumu likuma 83.2 panta un pārejas noteikumu 12.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.pantam” minētās bažas.
Pirmkārt, likumā ir noteikts konkrēts depozīta apmērs, kā arī gadījumi, kuros to neatmaksā (sūdzības noraidīšana vai sūdzības atsaukšana).
Otrkārt, sabiedrības interese par tās labumam nepieciešamo darbu veikšanu vai preču piegādi bez liekas kavēšanās; valsts budžeta intereses novērst neattiecināmo izmaksu risku Eiropas Savienības fondu finansētajos projektos; kā arī uzvarētāja tiesības paļauties, ka ar konkurētspējīgu un korektu piedāvājumu tam ir tiesības uz nekavējošu projekta realizācijas uzsākšanu – norāda uz nepieciešamību riska sadalei, kas šai gadījumā ir depozīta apmērs. Finansiālais jautājums komerciāli orientētiem pretendentiem liks rūpīgāk izvērtēt iesniedzamās sūdzības pamatojumu un tās ietekmi uz cita, līdztiesīga komersanta (uzvarētāja) interešu aizsardzību, kā arī uz visas sabiedrības interešu aizsardzību kopumā. (sk. Likumprojekta ”Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)).
Arī Finanšu ministrija likumprojekta “Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums” izstrādes laikā uz otro lasījumu izteica priekšlikumu, ka piedāvātais risinājums ir samērīgs, jo nosaka procentuālu apmēru depozītam, līdz ar to depozīta apmērs ir atkarīgs no konkrēta iepirkuma paredzamās līgumcenas, kā arī visiem pretendentiem attiecīgajā iepirkuma procedūrā vienāds. Depozīts paredzēts ne tikai naudas ieskaitījuma veidā, bet arī kā bankas garantija un apdrošināšanas polise, līdz ar to pretendentiem tiek dotas plašākas iespējas iesniegt depozītu, kā rezultātā tiek samazināts risks, ka pamatota iesnieguma gadījumā pretendents finansiālu apsvērumu dēļ neiesniedz iesniegumu savu tiesību aizstāvībai.
Tātad likumdevējs, izstrādājot apstrīdēto normu, ir ņēmis vērā Satversmes tiesas 2010.gada 19.aprīļa spriedumā lietā Nr.2009-77-01 paustās atziņas par samērīgām iespējām apstrīdēt pasūtītāju pieņemtos lēmumus. Pirmkārt, ir noteikts konkrēts depozīta apmērs, ņemot vērā iepirkuma līgumcenu. Otrkārt, pretendentam pastāv iespēja izvēlēties dažādus depozīta veidus.
[10] Pieteicēju neapmierina Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtās daļas regulējums no aspekta, ka depozīta nesamaksāšanas gadījumā nepastāv iespēja iesnieguma atstāšanai bez virzības, bet iesniegums tiek atstāts bez izskatīšanas. Uzskata, ka būtu piemērojama analoģija pēc Administratīvā procesa likuma 56.panta 1.1daļas iesnieguma atstāšanai bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai.
[10.1] Administratīvā procesa likuma 56.panta 1.1daļa noteic, ka, ja iesniegums nav parakstīts, ir iesniegts, neievērojot Valsts valodas likum prasības, vai tam nav pievienoti pilnvarojumu apliecinoši dokumenti, iestāde iesniegumu atstāj bez virzības un nosaka iesniedzējam saprātīgu termiņu tās norādīto trūkumu novēršanai. Ja iestādes norādītie trūkumi noteiktajā termiņā netiek novērsti, iestāde iesniegumu atzīst par neiesniegtu un var atdot to atpakaļ iesniedzējam.
Saturiski šīs normas redakcija būtu attiecināma uz jebkuras iestādes rīcību, konstatējot, ka kaut kādu iemeslu dēļ iesnieguma izskatīšana nav iespējama. Tomēr publiskie iepirkumi ir specifiska nozare. Publisko iepirkumu specifiku regulē Publisko iepirkumu likums, kas ir speciālais likums attiecībā pret Administratīvā procesa likumu. Publisko iepirkumu jomā pastāv princips, ka pretendentam, kas vēlas saņemt labumu no valsts, tostarp pretendēt uz uzvaru iepirkumā un saņemt finansējumu, ir jāizpilda noteikti kritēriji. Tāpēc nolikuma prasībām neatbilstoši piedāvājumi netiek vērtēti.
[10.2] Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtā daļa paredz, ka, ja nav samaksāts drošības depozīts, birojs iesniegumu neizskata. Tātad arī šī norma saturiski ir būvēta pēc principa, ka formālu vai procesuālu kritēriju neizpilde ir priekšnoteikums iesnieguma nevērtēšanai. Tiesa secina, ka šāds nosacījums atbilst vispārējai publisko iepirkumu specifikai.
Tostarp tiesa vērš uzmanību uz iepriekš norādīto, ka Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtā daļas mērķis ir nodrošināt nepieciešamo darbu veikšanu vai preču piegādi bez liekas kavēšanās. Tātad - iepirkuma procesa paātrināšana. Pieļaujot iesniegumu atstāšanu bez virzības un nosakot papildus laiku trūkumu novēršanai, šis mērķis netiktu sasniegts.
[11] Turklāt atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 60.panta sestajai daļai iepirkuma līgumu vai vispārīgo vienošanos slēdz ne agrāk kā nākamajā darbdienā pēc nogaidīšanas termiņa beigām, ja Iepirkumu uzraudzības birojam nav šā likuma 68.pantā noteiktajā kārtībā iesniegts iesniegums par iepirkuma procedūras pārkāpumiem. Minētā panta septītā daļa noteic, ka šā panta sestajā daļā minētais nogaidīšanas termiņš ir 10 dienas pēc dienas, kad šā likuma 37.panta otrajā daļā minētā informācija nosūtīta visiem pretendentiem elektroniski, izmantojot drošu elektronisko parakstu vai pievienojot elektroniskajam pastam skenētu dokumentu, pa faksu vai nodota personiski, un papildus viena darbdiena. Publisko iepirkumu likuma 68.panta otrās daļas 1.punkts noteic, ka iesniegumu par šā panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem (izņemot šā panta trešajā daļā minētos gadījumus) Iepirkumu uzraudzības birojam var iesniegt līdz iepirkuma līguma vai vispārīgās vienošanās noslēgšanai 10 dienu laikā pēc dienas, kad šā likuma 37.pantā minētā informācija nosūtīta attiecīgajai personai elektroniski, izmantojot drošu elektronisko parakstu vai pievienojot elektroniskajam pastam skenētu dokumentu, vai pa faksu vai nodota personiski. Tādējādi arī ierobežotā termiņa dēļ iesnieguma atstāšana bez virzības nav iespējama.
[12] Kā tiesas sēdē paskaidroja biroja pārstāve, vienmēr, kad tiek konstatēti Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtās daļas gadījumi, iesniegums tiek atstāts bez izskatīšanas. Birojs vienas darba dienas laikā pārbauda depozīta maksājuma saņemšanas vai iesniegšanas faktu un pieņem attiecīgu lēmumu. Ja depozīta maksājums nav saņemts vai iesniegts, birojs atstāj iesniegumu bez izskatīšanas, norādot pamatojumu. Tādējādi, ja nav beidzies Publisko iepirkumu likuma 68.panta otrās daļas 1.punktā noteiktais termiņš iesnieguma iesniegšanai, pretendents var paspēt novērst trūkumus un atkārtoti iesniegt iesniegumu.
Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka Publisko iepirkumu likums kā speciālais publisko iepirkumu regulējums ir balstīts uz publisko iepirkumu principiem un ir samērīgs un atbilstošs publisko iepirkumu mērķu sasniegšanai. Minētie principi ir iestrādāti arī Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtajā daļā. Tiesa secina, ka procesuālu kritēriju neizpilde kā priekšnoteikums iesnieguma nevērtēšanai atbilst vispārējai publisko iepirkumu specifikai. Līdz ar to tiesa nekonstatē pamatu Administratīvā procesa likuma 56.panta 1.1daļas analoģijas piemērošanai.
[13] Pamatojoties uz minēto, tiesa nekonstatē Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtās daļas neatbilstību Satversmes 92.pantam. Ņemot vērā minēto un to, ka ir iestājies Publisko iepirkumu likuma 70.panta ceturtajā daļā noteiktais priekšnosacījums iesnieguma atstāšanai bez izskatīšanas, biroja rīcība, atstājot pieteikumu bez izskatīšanas, ir vērtējama kā tiesiska un atbilstoša Publisko iepirkumu likuma normām. Līdz ar to lēmums ir tiesisks un pamatots, savukārt pieteikums ir noraidāms.