Savukārt pieteicējas arguments par to, ka tās piesaistītais „zaļo” atkritumu savācējs nav uzskatāms par apakšuzņēmēju, Augstākās tiesas ieskatā, ir pamatots turpmāk norādīto argumentu dēļ.
[8] Atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 20.panta sestajai daļai apakšuzņēmējs pakalpojumu līgumos ir pretendenta piesaistīta vai nolīgta persona, kura sniedz pakalpojumus, kas nepieciešami ar pasūtītāju noslēgta publiska pakalpojumu līguma izpildei.
Kā secināms no lietas materiāliem kopumā, tas, ko darītu pieteicējas sadarbības partneris, savācot „zaļos” atkritumus, nav pakalpojums pašvaldībai, bet gan veids, kā šis partneris iegūtu atkritumus kā preci, ko tam pārdotu pieteicēja. Tas, ka sadarbības partneris šo preci pats pieņemtu no iedzīvotājiem, Augstākās tiesas ieskatā, nemaina iepriekš secināto. Ilustrācijai izmantojama līdzība ar zemeņu tirdzniecību: dažkārt zemeņu audzētāji ļauj pircējiem pašiem salasīt ogas uz lauka to audzēšanas vietā, pēc tam tās nosverot un pārdodot personām, kas tās salasīja; tādā veidā zemeņu pircēji nesniedz pakalpojumu zemeņu novākšanā, bet iegādājas preci par zemāku cenu, nekā nopērkot jau savāktas ogas. Arī ja zemeņu lauks nepieder tirgotājam, bet tā īpašnieks ir atļāvis tās novākt un tirgot citai personai, ogu pircēji nesniedz pakalpojumu īpašniekam.
[9] Tātad, ja pašvaldība būtu piešķīrusi tiesības savākt atkritumus pieteicējai, bet tā atkritumus pārdotu savam sadarbības partnerim, lai arī atkritumu savākšanas vietā, tas nebūtu uzskatāms par pakalpojumu pašvaldībai. Tā kā tas nebūtu uzskatāms par pakalpojumu pašvaldībai, tas nav uzskatāms par ar pasūtītāju noslēgtā publiskā pakalpojuma līguma daļu, kura nodota izpildei apakšuzņēmējiem. Tādējādi pieteicējas sadarbības partneris (vai partneri), kuram tiek pārdoti atkritumi, nav uzskatāms par apakšuzņēmēju (apakšuzņēmējiem). Attiecīgi pieteicējai savā piedāvājumā to nevajadzēja norādīt.