Augstākā tiesa atzīst par pareizu pirmās instances tiesas secinājumu, ka citu koncernā ietilpstošo uzņēmumu pieredze nav uzskatāma par pieteicēju pieredzi, lai arī tās ietilpst tajā pašā koncernā. Administratīvā rajona tiesa ir izvērtējusi gan koncerna būtību, gan lietā iesniegtos juridiskos atzinumus un lietas dalībnieku viedokļus šajā jautājumā un nav konstatējusi, ka pieteicējas un citas koncerna sabiedrības būtu uzskatāmas par vienu tiesību subjektu ar kopīgiem resursiem, tostarp pieredzi.
[9] Pieteicējas kasācijas sūdzībā atsaucas uz Koncernu likuma 2.panta pirmo daļu, lai pamatotu viedokli par koncernā ietilpstošo uzņēmumu vienotību jeb vienu tiesiski identificējamu subjektu ar kopīgiem resursiem.
Minētajā normā ir sniegta koncerna definīcija - koncerns ir valdošā uzņēmuma un vienas vai vairāku atkarīgo sabiedrību kopums. Šīs normas mērķis nav regulēt tādus aspektus, kā koncernā ietilpstošu uzņēmumu resursu sadalījums un pieejamība, vai regulēt kādus ar publiskajiem iepirkumiem saistītus jautājumus.
Koncernu likuma 2.panta trešajā daļā ir norādīts, ka atkarīgā sabiedrība ir valdošā uzņēmuma izšķirošajā ietekmē esoša sabiedrība, kura atrodas Latvijā. Saskaņā ar minētā likuma 3.panta pirmo daļu izšķirošā ietekme rodas uz koncerna līguma pamata, kā arī panta trešajā daļā noteiktajos gadījumos uz līdzdalības pamata. Koncerna līgums ir tāds līgums, ar kuru sabiedrība pakļauj savu vadību citam uzņēmumam (pārvaldes līgums) vai arī (un) apņemas nodot visu savu peļņu vai tās daļu citam uzņēmumam (peļņas nodošanas līgums) (Koncernu likuma 3 .panta otrās daļas pirmais teikums).
Vairāku uzņēmumu centralizēta vadība vai peļņas nodošana nerada pamatu uzskatīt, ka visu koncerna uzņēmumu materiālie un nemateriālie resursi tādēļ ir kopīgi un visām koncerna sabiedrībām automātiski un brīvi pieejami jebkurā brīdī jebkādā apjomā. Mātessabiedrība var vadīt koncernu tā, lai resursu sadalījums un pārvietošana starp meitassabiedrībām būtu optimāla un lai vienam uzņēmumam būtu pieejami citu uzņēmumu resursi, tomēr šāda situācija nekādā ziņā nav prezumējama. Šādu prezumpciju par nepieļaujamu atzinusi arī Eiropas Savienības Tiesa, skatot jautājumu par saistītās personas resursu pieejamības pierādīšanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1999.gada 2.decembra sprieduma lietā C-176/98 30.punktu).
Pieredze ir praktiskajā darbībā iegūtais zināšanu, prasmju un iemaņu kopums (http://www. tezaurs. lv/#/sv/pieredze). Tātad pieredze ir nemateriāls personiska rakstura resurss, kas piemīt konkrētajai personai, kura pati veikusi praktisko darbību. Tādējādi principā nevar uzskatīt, ka vienas personas pieredze automātiski varētu kļūt par citas personas pieredzi.
[10] Tātad pieteicējas pašas piedāvājumos norādītos darbus nav veikušas, savukārt citu koncerna sabiedrību pieredze nav automātiski uzskatāma par pieteicēju pieredzi.