24 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/18 45. pants, kā arī LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējai iestādei uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kurš ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes prasa līgumslēdzēja iestāde un ko izsniedz sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šis pārkāpums ir bijis dalības konkursā brīdī un pat ja tas vairs neeksistēja līguma piešķiršanas vai pārbaudes, ko veic līgumslēdzēja iestāde pēc savas ierosmes, laikā. [..]
28 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm noteikt, kādā termiņā ieinteresētajām personām ir jāizpilda pienākumi attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanu un kad tās var veikt iespējamās korekcijas ar atpakaļejošu datumu, ar nosacījumu, ka šis termiņš atbilst pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 9. februāris, La Cascina u.c., C‑226/04 un C‑228/04, EU:C:2006:94, 31. un 32. punkts).
29 No otras puses, pat ja līgumslēdzēja iestāde var pieprasīt, lai piedāvājuma informācija tiktu nekavējoties labota vai papildināta, šādi labojumi vai papildinājumi var attiekties tikai uz datiem, kuru agrākais datums salīdzinājumā ar termiņu, kāds ir noteikts kandidatūras iesniegšanai, var tikt objektīvi pārbaudīts, un tie nevar attiekties uz informāciju, kuru tiek prasīts sniegt saskaņā ar sodīšanu izslēdzot (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Manova, C‑336/12, EU:C:2013:647, 39. un 40. punkts).
30 Turklāt Direktīvas 2004/18 51. pantu, kurā ir noteikts, ka līgumslēdzēja iestāde var uzaicināt komersantus papildināt vai precizēt sertifikātus un dokumentus, kas iesniegti saskaņā ar 45. līdz 50. pantu, nevar interpretēt tādējādi, ka tas ļautu tai piekrist, ka jebkādā veidā tiek laboti šie trūkumi, kuriem būtu bijis jāizraisa pretendenta izslēgšana atbilstoši publiskā iepirkuma dokumentācijas skaidrajiem noteikumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 6. novembris, Cartiera dell’Adda, C‑42/13, EU:C:2014:2345, 46. punkts). [..]
32 Ir jānoskaidro, vai šāds secinājums ir jāizmanto arī tad, ja valsts tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, paredz, ka jautājumu par to, vai uzņēmējs ir izpildījis saistības attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām datumā, kad tas piedalās konkursā, nosaka sertifikāts, ko ir izsniegušas sociālā nodrošinājuma struktūras un ko pēc savas ierosmes ir pieprasījusi līgumslēdzēja iestāde. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka sociālā nodrošinājuma struktūrām nav pienākuma saskaņā ar Ministrijas 2007. gada 24. oktobra dekrēta 7. panta 3. punktu brīdināt attiecīgo komersantu par prettiesisko situāciju pirms šāda sertifikāta izsniegšanas.
33 Jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta e) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm izslēgt no dalības publiskajā iepirkumā jebkādu saimnieciskās darbības subjektu, kas nav izpildījis saistības attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksu maksāšanu. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2004/18 45. panta 3. punktu līgumslēdzējas iestādes uzskata par pietiekamu pierādījumu, kas apliecina, ka saimnieciskās darbības veicējs neatrodas minētajā 2. punkta e) apakšpunkta situācijā, sertifikātu, ko ir izsniegusi attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde un no kura izriet, ka šīs prasības ir izpildītas. No minēto normu formulējuma nekādi neizriet, ka kompetentajām iestādēm ir aizliegts pēc savas ierosmes pieprasīt sertifikātu, kādu prasa sociālā nodrošinājuma struktūras.
34 No otras puses, nav nozīmes tam, ka uzņēmējam nav ticis paziņots par šādu pārkāpumu, ar nosacījumu, ka tam ir bijusi iespēja jebkurā brīdī pārbaudīt savas situācijas likumību, vēršoties kompetentajā struktūrā. Ja tas tā patiešām ir, kas ir jāpārbauda valsts tiesai, tad saimnieciskās darbības veicējs nevar balstīties uz sertifikātu, ko ir izsniegušas sociālā nodrošinājuma struktūras un kas ir saņemts pirms piedāvājuma iesniegšanas, un kas apliecina, ka tas ir izpildījis pienākumus attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām laika posmā līdz šai piedāvājuma iesniegšanai, ja vajadzīgas gadījumā pie kompetentās struktūras tas uzzina, ka vairs nav izpildījis šos pienākumus piedāvājuma iesniegšanas brīdī. [..]
36 Jākonstatē, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punktā nav paredzēta tajā norādīto izslēgšanas pamatu vienveidīga piemērošana Savienības līmenī, jo dalībvalstīm ir tiesības vai nu vispār nepiemērot šos izslēgšanas pamatus, vai arī integrēt šos pamatus valsts tiesību aktos ar tādu stingruma pakāpi, kas var atšķirties atkarībā no situācijas, ņemot vērā valsts līmenī pastāvošos juridiskā, ekonomiskā vai sociālā rakstura apsvērumus (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Consorzio Stabile Libor Lavori Pubblici, C‑358/12, EU:C:2014:2063, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šī norma neuzliek pienākumu dalībvalstīm atstāt līgumslēdzējām iestādēm šajā ziņā novērtējuma brīvību. [..]
40 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējai iestādei uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kurš ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes prasa līgumslēdzēja iestāde un ko izsniedz sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šis pārkāpums ir bijis dalības konkursā brīdī un pat ja tas vairs neeksistēja līguma piešķiršanas vai pārbaudes, ko veic līgumslēdzēja iestāde pēc savas ierosmes, laikā.