Pasūtītājam līdzīgi kā jebkurai citai personai, iegādājoties preces vai pakalpojumus, ir būtiski, cik tie maksās, kādi būs ar šo iegādi saistītie pasūtītāja izdevumi. Attiecīgi pretendenta uzdevums ir norādīt, cik katra pozīcija maksās pasūtītājam, nevis izmaksas, kas radīsies pretendentam (sk. arī Augstākās tiesas 2015.gada 18.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-574/2015 8.punktu). Nav rodams loģisks izskaidrojums tam, kādēļ, savstarpēji salīdzinot piedāvājumus, lai izvēlētos saimnieciski izdevīgāko, pircējam varētu interesēt, kāda būs konkrētu pozīciju pašizmaksa pretendentam. Arī no finanšu piedāvājuma formas teksta, atbilstoši kuram pretendentam jāpiedāvā izmaksu apjoms, saprotams, ka ar izmaksām ir domātas pasūtītāja izmaksas, nevis paša pretendenta izmaksas.
Līdz ar to strīdus nolikuma prasība un vērtēšanas kritērijs saprotams tādējādi, ka pretendentiem attiecīgajā pozīcijā bija jānorāda visas faktiskās izmaksas, kas saistībā ar attiecīgo darbību veikšanu radīsies pasūtītājam, un pasūtītājs šīs izmaksas (cenu) ņem vērā.