Pieteicēja atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 39.1panta astotās daļas 2.punktam noteiktajā termiņā (2015.gada 24.jūlija) iesniedza pasūtītājai tādu izdruku no sistēmas, kas apliecina, ka pieteicējai minētajā datumā ir Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu un nodevu parāds 34 643,35 euro (lietas 2.sējuma 216.lapa).
Vienlaikus pieteicēja iesniedza ,,Nordea Bank AB” Latvijas filiāles 2015.gada 24.jūlija maksājumu uzdevumus par naudas summu iemaksu Valsts kasē (lietas 2.sējuma 217.-221. lapa).
Turpmāk izklāstīto argumentu dēļ tiesa atzīst, ka minētie maksājumu uzdevumi nav atzīstami par nodokļu parāda neesības pierādījumiem Publisko iepirkumu likuma 39.1panta astotās daļas 2.punkta izpratnē.
[9] Pirmkārt. Publisko iepirkumu likuma 39.1panta astotās daļas 2.punkts tieši un nepārprotami nosauc iespējamos nodokļu parāda neesības apliecinājumus - izdruka no sistēmas vai pašvaldības (ja runa ir par pašvaldības administrētiem nodokļiem) izziņa. Tas, ka normā līdzās sistēmas izdrukai ir minēta pašvaldības izziņa, norāda, ka normas izpratnē būtisks ir tieši nodokļu administrācijas - Valsts ieņēmumu dienesta vai pašvaldības - apliecinājums nodokļu parāda neesības faktam. Izdruka no sistēmas būtībā ir Valsts ieņēmumu dienesta izziņa (vienīgi sistēma ļauj to sagatavot un izdrukāt elektroniski). Norma prasa, lai pretendents iesniegtu tieši šādu kompetentās nodokļu administrācijas iestādes apliecinājumu nodokļu parāda neesības faktam, nevis jebkādu pretendenta brīvi izvēlētu pierādīšanas līdzekli.
Šajā sakarā nav nozīmes, ka pasūtītājas iepirkuma komisija 2015.gada 10.jūlija vēstulē Nr.17-10/8241 (lietas 2.sējuma 214.lapa) nebija tieši norādījusi, ka nodokļu parāda neesības apliecinājumam jābūt sistēmas izdrukas formā. Šādu prasību noteic likums. Turklāt tiesai nav šaubu, ka pieteicēja konkrētajā gadījumā šo likuma prasību apzinājās. Uz to norāda apstāklis, ka pieteicēja pasūtītājai iesniedza Publisko iepirkumu likuma 39.1panta astotās daļas 2.punkta noteiktajā kārtībā apliecinātu sistēmas izdruku Vienīgi šī sistēmas izdruka apliecina nodokļu parāda esību, nevis neesību.
[10] Otrkārt. Likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 23.1panta otrā daļa noteic, ka nodokļa samaksas diena ir diena, kad valsts vai pašvaldības budžets ir saņēmis tam piekritīgo nodokļa maksājumu. Attiecīgi Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumu Nr.972 ,,Noteikumi par kārtību, kā veicami maksājumi valsts budžetā un tie atzīstami par saņemtiem, un prasībām tiešsaistes maksājumu pakalpojumu izmantošanai norēķinos ar valsts budžetu” 5.2.apakšpunkts paredz, ka veiktais maksājums ir atzīstams par saņemtu valsts budžetā, ja Valsts kase no maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņemtā maksājuma summu ir darījusi pieejamu valsts budžeta kontā Valsts kasē pēc tam, kad maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, pamatojoties uz maksātāja doto maksājuma rīkojumu, ir izpildījis maksājumu un veicis naudas pārvedumu.
Tā kā nodokļu samaksas dienas noteikšanu regulē likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 23.1panta otrā daļa, nav nozīmes pieteicējas atsaucei uz Civillikuma 1811.pantu Pat tad, ja no pieteicējas norādītas Civillikuma normas izrietētu citāda civiltiesiskas saistības izbeigšanās vispārējā kārtība, nodokļu samaksas kā publiski tiesiskas saistības izpildes brīdis tik un tā būtu nosakāms atbilstoši speciāli šo jautājumu regulējošajai likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” normai.
Tātad maksājuma uzdevuma iesniegšana bankā vēl nenozīmē, ka nodoklis ir uzskatāms par samaksātu. Nodoklis atzīstams par samaksātu tikai tad, kad maksājuma apstrādes rezultātā valsts budžets ir saņēmis attiecīgo nodokļa summu valsts budžeta kontā Valsts kasē. Tā ne vienmēr būs tā pati diena, kad maksājuma uzdevums iesniegts bankā. Tāpēc 2015.gada 24.jūlija maksājuma uzdevumi nav pierādījums tam, ka pieteicējai 2015.gada 24.jūlija nav nodokļu parādu.
Tāpat ņemams vērā, ka dažādiem nodokļu maksājumiem samaksas termiņi var iestāties dažādos datumos. Tāpēc nevar izslēgt, ka dienā, kad valsts budžets būs saņēmis 2015.gada 24.jūlija bankā iesniegto maksājumu (kas būs uzskatāma par nodokļu samaksas dienu minēto tiesību normu izpratnē), pieteicējai būs izveidojies jauns nodokļu maksājumu parāds, kuru pieteicējas 2015.gada 24.jūlija veiktais maksājums nenosedz. Tas parāda jēgu tieši nodokļu administrācijas apstiprinājumam (kas izriet no sistēmas izdrukas vai pašvaldības izziņas) kā pierādījumam par nodokļu parāda neesību konkrētā datumā. Turklāt Publisko iepirkumu likuma 39.1panta astotās daļas 2.punkta izpratnē nozīmīgais datums konkrētajā gadījumā ir 2015.gada 24.jūlijs, nevis kāds vēlāks datums.
[11] Treškārt. Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 92.pants paredz gadījumus un termiņus, kuros maksātājs var atsaukt bankā iesniegto maksājuma uzdevumu jeb rīkojumu. Tas var notikt arī nākamajā dienā pēc maksājuma rīkojuma iesniegšanas. Arī tāpēc 2015.gada 24.jūlija maksājuma uzdevums nevar būt pierādījums 2015.gada 24.jūlijā veiktam nodokļu maksājumam, jo sevišķi kopsakarā ar jau norādīto, ka nodokļa samaksas diena ir diena, kurā nodoklis saņemts valsts budžetā (nevis diena, kurā maksātājs iesniedzis maksājuma pakalpojumu sniedzējam maksājuma rīkojumu).
[12] Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē atsaucās, ka atbilstoši 2015.gada augustā izdotai Valsts ieņēmumu dienesta izziņai pieteicējam 2015.gada 24.jūlija nebija nodokļu parādu. Šādam vēlākam apstiprinājumam nav nozīmes, jo pierādījums - turklāt noteiktā formā - par nodokļu parāda neesību pieteicējai atbilstoši Publisko iepirkuma likuma 39.1panta astotās daļas 2.punktam bija jāiesniedz pasūtītājai līdz 2015.gada 24.jūlijam.