Pasūtītāja kasācijas sūdzībā atsaucas uz Eiropas Savienības Tiesas atziņām lietās C-331/04 un C-532/06. Arī Iepirkumu uzraudzības birojs paskaidrojumos aicina ņemt vērā minētajās lietās paustās atziņas.
Eiropas Savienības Tiesa 2008.gada 24.janvāra spriedumā lietā C-532/06, ievērojot vienādas attieksmes un pārskatāmības principu, atzina, ka visiem apstākļiem, ko līgumslēdzēja iestāde ievēro, izvēloties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, un to relatīvajai nozīmei, ir jābūt zināmai potenciālajiem dalībniekiem brīdī, kad tie sagatavo piedāvājumus. Attiecīgi līgumslēdzēja iestāde nevar piemērot līguma piešķiršanas kritēriju sadalījuma noteikumus vai papildu kritērijus, kas iepriekš nav darīti zināmi pretendentiem.
Tiesa arī norādīja, ka šāds secinājums nav pretrunā sniegtajai interpretācijai spriedumā lietā ATIEACe Viaggi di Maio u.c., jo minētajā lietā gan piešķiršanas kritēriji un to sadalījuma koeficienti, gan to piešķiršanas kritēriju papildu kritēriji tika noteikti iepriekš un publicēti līguma dokumentos, taču līgumslēdzēja iestāde ex post, neilgu laiku pirms aplokšņu atvēršanas, noteica sadalījuma koeficientus papildu kritērijiem. Minētajā spriedumā tiesa noteica, ka attiecīgās iepirkumu direktīvas 36.panta 2.punkts ļauj šādi rīkoties, ja tiek precīzi ievēroti trīs nosacījumi, proti:
1) ar šādu lēmumu netiek grozīti līguma dokumentos noteiktie līguma piešķiršanas kritēriji;
2) tajā nav ietverti elementi, kas būtu varējuši ietekmēt piedāvājuma sagatavošanu, ja tie būtu bijuši zināmi piedāvājuma sagatavošanas laikā;
3) tas nav pieņemts, ņemot vērā elementus, kas varētu diskriminējoši ietekmēt kādu no pretendentiem.
Turpretī pamata lietā (C-532/06) tiesa secināja, ka konkursa paziņojumā ir tikai minēti paši piešķiršanas kritēriji, bet sadalījuma koeficienti un papildu kritēriji noteikti pēc piedāvājumu iesniegšanas un zīmogu noņemšanas no tiem.
Pasūtītājas ieskatā, Eiropas Savienības Tiesa minētajās lietās akcentējusi, ka ir pieļaujama kritēriju precizēšana un parādījusi robežšķirtni starp pārskatāmības principam atbilstošiem un tam neatbilstošiem vērtēšanas kritērijiem. Proti, vienā gadījumā tika norādīti tikai vērtēšanas kritēriji, bet otrā - arī iespējamais punktu īpatsvars.
Minētais secinājums ir pārāk vienkāršots un neatspoguļo minēto Eiropas Savienības Tiesas spriedumu būtību.
Minētajos spriedumos nav runa par to, kādi kritēriji ir vai nav atbilstoši, bet ir aplūkots jautājums par vēlāk precizētiem noteikumiem attiecībā uz piedāvājumu vērtēšanu. Vienā gadījumā pasūtītājs sākotnēji bija noteicis kritērijus, to īpatsvaru, kā arī apakškritērijus, vēlāk nosakot vienīgi punktu sadalījumu apakškritērijos. Otrā gadījumā pasūtītājs sākotnēji nebija noteicis ne kritēriju sadalījuma noteikumus, ne apakškritērijus.
Nevar arī uzskatīt, ka apakškritēriju noteikšana nolikumā pati par sevi ļauj vēlāk noteikt punktu piešķiršanas kārtību apakškritērijos. No aplūkotajiem spriedumiem secināms pamata noteikums, ka visiem piedāvājumu vērtēšanas elementiem - kritērijiem, to nozīmei kopējā punktu skaitā, apakškritērijiem, to novērtēšanas kārtībai - jābūt zināmai jau piedāvājuma sagatavošanas brīdī. Izņēmums būtu pieļaujams attiecībā uz punktu sadalījuma vēlāku noteikšanu papildu jeb apakškritērijos, strikti ievērojot trīs minētos nosacījumus, nevis automātiski.