Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/18 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj līgumslēdzējai iestādei izslēgt pretendentu no publiskā iepirkuma procedūras ar pamatojumu, ka tas neatbilst attiecībā uz saimniecisko un finansiālo stāvokli paziņojumā par līgumu paredzētajam nosacījumam par tāda banku iestādes apliecinājuma iesniegšanu, kurā šī banku iestāde būtu apņēmusies piešķirt kredītu par šajā paziņojumā par līgumu noteikto summu un garantēt šim pretendentam, ka šī summa paliks pieejama visā līguma izpildes laikposmā. [..]
29 Konkrētajā gadījumā pamatlietā aplūkotajā paziņojumā par līgumu kā kritērijs saistībā ar saimnieciskā un finansiālā stāvokļa apliecināšanu tiek prasīts, lai pretendents iesniegtu kādas banku iestādes izdoto dokumentu, kurā būtu apliecināts, ka par labu šim pretendentam ir piešķirts kredīts vismaz 3 000 000 euro apmērā, kas būtu spēkā visā iepirkuma līguma izpildes laikposmā, proti, 48 mēnešus.
30 No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka noraidītais pretendents iesniedza kādas banku iestādes paziņojumu, kurā ietverta informācija saistībā ar tā finansiālo situāciju, un apliecinājumu, kurā bija norādīts par kredīta atvēršanu norēķinu kontā par summu, kas pārsniedz 5 000 000 euro. Tāpat noraidītais pretendents iesniedza apliecinājumu, kurā tas ar goda vārdu paziņoja, ka gadījumā, ja tā piedāvājums tiktu izraudzīts, tā norēķinu kontā būtu summa vismaz 3 000 000 euro apmērā visā iepirkuma līguma izpildes laikposmā.
31 Līgumslēdzēja iestāde tomēr secināja, ka noraidītais pretendents nav izpildījis izvirzītās prasības attiecībā uz saimniecisko un finansiālo stāvokli, jo tā saimnieciskā un finansiālā situācija neatbilda dalības nosacījumam, saskaņā ar kuru bija jāsniedz pierādījumi noteiktā formā un ar noteiktu saturu.
32 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 2004/18 47. pantu līgumslēdzējām iestādēm ir paredzēta pietiekami liela rīcības brīvība, kas tostarp izriet no šajā tiesību normā lietotā vārda “parasti”. Kā izriet no Tiesas judikatūras, atšķirībā no šīs direktīvas 48. panta, kurā ir paredzēta slēgta sistēma, kas ierobežo minētajām līgumslēdzējam iestādēm pieejamos novērtēšanas un pārbaudes veidus un tātad to iespējas noteikt prasības, ar minētā 47. panta 4. punktu līgumslēdzējām iestādēm ir skaidri atļauts izvēlēties pierādījumus, kas jāsniedz kandidātiem vai pretendentiem, lai apliecinātu savu saimniecisko un finansiālo stāvokli. Tā kā Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punktā ir atsauce uz minēto 47. pantu, šāda pati izvēles brīvība pastāv attiecībā uz minimālajiem saimnieciskā un finansiālā stāvokļa līmeņiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Édukövízig un Hochtief Construction, C 218/11, EU:C:2012:643, 28. punkts).
33 Tajā pašā laikā no Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta otrās daļas skaidri izriet, ka attiecībā uz konkrētu iepirkuma līgumu prasīto spēju minimālajiem līmeņiem ir jābūt saistītiem ar līguma priekšmetu un jābūt samērīgiem ar to. No tā izriet, ka prasībām attiecībā uz saimniecisko un finansiālo stāvokli ir jābūt objektīvi piemērotām šī komersanta stāvokļa noskaidrošanai un ka šīs prasības ir jāpielāgo attiecīgā līguma lielumam tādā ziņā, ka tās objektīvi veido pozitīvas norādes par pietiekamu saimniecisko un finansiālo pamatu, kas ļautu veiksmīgi izpildīt šo līgumu, tomēr nepārsniedzot to, kas ir saprātīgi nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Édukövízig un Hochtief Construction, C 218/11, EU:C:2012:643, 29. punkts).
34 Turklāt ir jāatgādina, pirmkārt, ka vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai pretendentiem būtu vienādas iespējas formulēt savus piedāvājumus, un tātad tas nozīmē, ka visu pretendentu piedāvājumiem ir jāpiemēro vienādi nosacījumi. Otrkārt, pārskatāmības pienākuma, kas no tā nenovēršami izriet, mērķis ir garantēt, ka no līgumslēdzējas iestādes puses nepastāv favorītisma un patvaļības risks. Šis pienākums nozīmē, ka visiem piešķiršanas procedūras nosacījumiem un kārtībai paziņojumā par līgumu vai specifikācijās jābūt formulētiem skaidri, precīzi un nepārprotami – tā, lai, pirmkārt, jebkuram saprātīgi informētam un samērā rūpīgam pretendentam ļautu skaidri saprast to tvērumu un tos interpretēt vienādi un, otrkārt, līgumslēdzējai iestādei ļautu efektīvi pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kuri reglamentē attiecīgo iepirkumu (spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Pizzo, C 27/15, EU:C:2016:404, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Runājot, pirmkārt, par paziņojumā par līgumu tieši norādīto prasību, ka finanšu nodrošinājumam ir jābūt sniegtam “līguma izpildes mērķiem”, no pirmā prejudiciālā jautājuma formulējuma, šķiet, izriet, ka līgumslēdzēja iestāde secināja, ka šāda prasība nebija izpildīta, jo pretendentam piešķirtais bankas kredīts, lai gan tas pārsniedza minētajā paziņojumā par līgumu prasīto summu, bija kredīts norēķinu kontā, kas nebija paredzēts konkrēti iepirkuma līguma izpildei.
36 Šajā ziņā ir jāsecina, ka prasība iegūt kredītu, kas būtu konkrēti paredzēts iepirkuma līguma izpildei, objektīvi ir piemērota tam, lai noskaidrotu pretendenta saimniecisko spēju veiksmīgi izpildīt līgumu. Proti, kā norāda Eiropas Komisija, kredīta piesaistīšana konkrētam izmantojumam ir piemērota, lai pierādītu, ka pretendenta rīcībā patiešām ir līdzekļi, kas tam pašam nepieder un kas ir nepieciešami līguma izpildei (šajā ziņā skat. spriedumu, 1999. gada 2. decembris, Holst Italia, C 176/98, EU:C:1999:593, 29. punkts). Tomēr iesniedzējtiesai vēl ir jāpārliecinās, ka paziņojumā par līgumu prasītā summa ir samērīga ar līguma priekšmetu.
37 Runājot, otrkārt, par tāpat paziņojumā par līgumu minēto prasību attiecībā uz kredīta par summu, kas nav mazāka kā 3 000 000 euro, piešķiršanu “līguma izpildes laikposmā (48 mēneši)”, lai gan ir taisnība, ka Direktīvas 2004/18 47. pantā nav skaidri paredzētas līgumslēdzējas iestādes tiesības prasīt no pretendenta, lai līguma izpildei nepieciešamie līdzekļi būtu pieejami visā līguma izpildes laikposmā, tomēr, kā ģenerāladvokāts to norādījis savu secinājumu 46. punktā, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros līgumslēdzējas iestādes veiktās saimniecisko un finansiālo kritēriju ievērošanas pārbaudes mērķis ir šai iestādei pārliecināties, ka visā līguma laikposmā pretendents faktiski varēs izmantot visa veida līdzekļus, uz kuriem tas balstās (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 14. janvāris, Ostas celtnieks, C 234/14, EU:C:2016:6, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Turklāt prasītās summas pieejamības saglabāšana līguma izpildes laikposmā ir lietderīgs elements, lai konkrēti izvērtētu pretendenta saimniecisko un finansiālo stāvokli salīdzinājumā ar tā saistībām. Proti, līguma pareiza izpilde ir cieši saistīta ar to, ka pretendenta rīcībā ir finanšu līdzekļi, lai to veiksmīgi izdarītu.
39 Tātad konkrētajā gadījumā nosacījums, ka pretendentam ir jābūt iespējai turēt savā rīcībā līdzekļus visā līguma izpildes laikposmā, ir piemērots, lai garantētu Direktīvas 2004/18 47. panta 1. punkta mērķu sasniegšanu.
40 Tomēr valsts tiesai ir jāizvērtē pretendenta šajā ziņā sniegto pierādījumu atbilstība, tostarp līgums par kredīta atvēršanu norēķinu kontā.
41 No iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj līgumslēdzējai iestādei izslēgt pretendentu no publiskā iepirkuma procedūras ar pamatojumu, ka tas neatbilst attiecībā uz saimniecisko un finansiālo stāvokli paziņojumā par līgumu paredzētajam nosacījumam par tāda banku iestādes apliecinājuma iesniegšanu, kurā šī banku iestāde būtu apņēmusies piešķirt kredītu par šajā paziņojumā par līgumu noteikto summu un garantēt šim pretendentam, ka šī summa paliks pieejama visā līguma izpildes laikposmā.